I
Pateicīgie kustoņi.

13. A. 554. M. Šiliņa Slampeniekos, A.Bīlenšteina kr. LP. VI, 653 (123, 14).

Vienam tēvam trīs dēli: divi gudri, trešais muļķis. Tēvs viņus izraidījis, lai ietot maizi pelnīt. Gudriem devis katram kukuli maizes ceļā līdz, muļķim puskurli. Par to muļķis gājis raudādams gudriem pakaļ, jo šie negribējuši kopā iet. Tad gudriem brāļiem nākuši pretim dažādi zvēri, putni un lūgušies ēst; gudrie atteikuši: "Lūdz tam, kas tur pakaļ lien! Tam maizes diezgan, mums nekā nav!"
Zvēri un putni palūguši muļķītim, tas viņiem visu savu puskukuli atdevis. Par to zvēri un putni patencinādami teikuši: "Bēdās mēs tev palīdzēsim!"
Gājuši, gājuši - aizgājuši vienā muižā un salīguši pilī ar kungu: gudrie par kunga mediniekiem, muļķītis par rijkuri. Bet muļķītis bijis pārliekam godīgs un paklausīgs, visi viņu tādēļ iemīlējuši. Tas gudriem brāļiem skaudis, ka tā mīl šo. Tie sateikuši kungam, ka muļķītis lielījies veselu riju viens pats pa nakti izkult. Kungs pavēlējis, lai to dara. Nu muļķītis dikti noskumis, sēdējis rijā un raudājis. Te sanākuši zvēri un putni palīgā. Vilks un lācis, abi stiprinieki, gājuši rullī, putni lasījuši graudiņus ārā, lapsa ar kuplo asti saslaucījusi graudus čupā. Kad gaisma aususi, muļķītis riju jau bijis izkūlis.
Nu gudrie vēl niknāki bijuši - sateikuši kungam, ka muļķis solījies pa vienu nakti vasku pili uzcelt ar zelta gaili galā. Kungs teicis: lai gādājot pili! ja nē - galvu nocirtīšot; bet ja uzcelšot, atdošot savu meitu par sievu. Muļķītis nezinājis, ko iesākt. Vakarā apsēdies uz akmeni un raudājis. Te zvēri un putni klāt un sākuši strādāt. Vilks un lācis vēluši akmiņus pamatam, bites nesušas vasku klāt, lapsa un putni mūrējuši - gaismiņā pils gatava.
Bet nu vēl zelta gailis - kur to ņemt? Te vanags uz elli prom velnam gaili zagt. Nogrābis zelta gaili, pārnesis un uzcēlis vasku pils galā. Saulīte lēkusi, gailis sācis dziedāt un velnam no gaiļa dziesmas bijis jāskrien uz elli atpakaļ. Kungs skatījies pa logu - redzējis: vasku pils mirdzējusi rīta saulē un zelta gailis spoguļojis galā.
Nu muļķītis dabūja kunga meitu. Uz kāzām muļķītis sacījis kungam, ka gudrie brāļi lielījušies veco ozolu ar plaukstim nocirst. Licis tiem to darīt. Bet ozols bijis pārliekam izkaltis, jo zibins vienreiz tur iespēris un miza bijusi pavisam cieta, krumslaiņa. Gudrie sākuši cirst ar plaukstim, tikām cirtuši, kamēr nemaz vairs rokas nav manījuši -- nenocirtuši. Nu visi tos izsmējuši un kungs tos aizdzinis.