Pateicīgie kustoņi.

14. A. 554. Celmu Anna, Misā. LP. VII, II, 25, 7, 1.

Vienam tēvam trīs dēli: divi gudri, trešais muļķis. Tēvs viņus sūtīja maizi mangot un
iedeva katram kulīti. Gudrie savas kulītes paņēma, bet muļķais neņēma. Kad nu gudrie ēda maizi, muļķais piegāja klāt: ,,Dodiet man arī ēst!"
Brāļi atteica: "Ej, tur mežā ir bites, ēd tās!"
Kad muļķis aizgāja, bites viņu lūdzās: "Neēd vis mūs, gŗūtā dienā palīdzēsim!"
Otrā dienā brāļi raidīja muļķi skudras ēst. Skudras lūdzās: "Neēd vis mūs, gŗūtā dienā palīdzēsim!"
Trešā dienā brāļi raidīja uz mežu kokā vanagam bērnus ēst. Vanadzēni lūdzās: "Neēd vis mūs, grūtā dienā palīdzēsim!"
Pēc tam muļķais pārgāja mājā, prasīja tēvam darbu. Gudrie iemuldēja vecajam, muļķītis esot lielījies vaska baznīcu uzcelt. Tēvs noteica muļķītim, ka baznīca tūdaļ ceļama. Nu muļķais aizgāja uz mežu un raudāja, raudāja. Atskrēja bites: kādēļ raudot?
"Kā neraudāšu? Man jāceļ vaska baznīca."
"Neraudi vis, uzcelsim gan."
Tad bites šuva šūdamas un rīta agrumā baznīca gatava. Tēvs brīnījās; bet muļķītis prasīja citu darbu. Nu gudrie iemuldēja, muļķītis esot nolielījies visu tēva labību vienā metienā izkult. Tēvs noteica, ka nākamu nakti labība izkuļama. Nu muļķis raudāja un raudāja. Atlīda skudras lēveņu lēveņiem: kam raudot? Tā un tā - viss vienā naktī nokuļams.
"Neraudi vis, nokulsim gan."
Tad skudras vilka un kūla, vilka un kūla - gaismiņā metiens gatavs. Tēvs atkal brīnījās, bet muļķītis prasīja citu darbu. Gudrie brāļi atkal iemuldēja, ka muļķītis esot nolielījies vaska baznīcai vēl zelta gaili torņa galā uzcelt. Tēvam tas īsti pa prātam: lai ceļot tūdaliņ! Nogāja muļķītis pie baznīcas un raudāja atkal. Atlaidās vanadzēni: kam jel raudot?
"Zelta gailis torņa galā ceļams, kas to lai izdara?"
"Neraudi vis, mūsu tētiņš pārnesīs tevi viņpus upes pie velniem, tur gaili dabūsi."
Saņēma lielais vanags muļķīti pa muguru, aiznesa viņpus upes pie velniem, iegādāja zelta gaili, pārnesa muļķīti itiņ drīzi atpakaļ, uzsprauda gaili torņa galā un izdīdzēja atkal muļķim! Rītā tēvs brīnās un brīnās, muļķīti vai debesīs celdams, bet gudriem dēliem teica: "Nu izdariet jel jūs arī kādu darbu! Nobadait šo ozolu ar galvu!"
Badīja, badīja gudrie brāļi atspērušies - atbadījās par daudz un nomira.