Pateicīgie kustoņi.

15. A. 554. Porīteru Pēteris, Vietalvas Odzienas Danepeltē. Jkr. V, 116, (76.) LP. VII, II 25, 7. 2.

Reiz brauca trīs brāļi uz Rīgu: divi gudri, trešais muļķis. Katram bija kulīte iedota pārtikai. Ceļā izēda muļķa kulīti visi kopā. Kad gudrie brāļi ēda no savām kulītēm, tad muļķis arī gāja, bet gudrie viņu nelaida un teica, lai ēdot skudres. Muļķis gāja pie skudrēm, bet skudres lūdzās, lai viņas neēdot: viņas bēdu dienā tam atpalīdzēšot. Muļķis arī neēda viņas.
Otru reizi, kad gudrie ēda, muļķis arī gāja ēst; bet gudrie viņu raidīja uz bitēm, lai ēdot tās. Bites lūdzās, lai šās neēdot: tās viņam palīdzēšot bēdu dienā. Muļķis paklausīja bišu lūgumu.
Viņi nu brauca tālāk ēda trešo reizi. Muļķis gāja atkal pie viņiem ēst. Nu brāļi rādīja viņam vārnu, teikdami, lai to ēdot; bet vārna lūdzās, lai viņu neēdot, lai viņu atstājot dzīvu: šī palīdzēšot bēdu dienā.
Brāļi iebrauca Rīgā un gribēja muļķi tur atstāt, lai varētu viņa skaisto zirgu dabūt. Viņi iebēra pūru linsēklu pelnos un pavēlēja muļķim tās izlasīt. Muļķis sāka raudāt. Pienāca skudres un nebija viens, divi, ka linsēklas bija izlasītas.
Nu gudrie teica, lai iztaisot vasku baznīcu. Muļķis nogāja no šiem un sāka raudāt. Te pienāca bitītes un sāka baznīcu taisīt. Baznīca bija gatava, bet nebija gaiļa. Te atkal vārna izpalīdzēja.
Viņa noskrēja uz jūŗu, kur velns mazgāja zelta gaili, bet bija aizmirsis ziepes. Kamēr velns aizgāja pēc ziepēm, tamēr vārna saķēra gaili un sāka bēgt. Tomēr velns pamanīja, ka gaiļa nav; nu tik tas sāka pakai dzīties. Nebija vairs tālu un vārnu jau velns bija gandrīz sasniedzis - te vārna nosvieda susekli. Tas pārvērtās par biezu mežu. Kamēr velns dabūja cirvi un izcirta ceļu, tikām bija vārna atkal lielā gabalā. Velns jau bija gandrīz klāt, kad vārna uzlika gaili uz baznīcas torņa. Gailis nu sāka dziedāt un velns pazuda. Muļķis aizbrauca līdz ar gudrajiem uz mājām.