Pateicīgie kustoņi.

17. A. 554. Līna Danenīca, Rumbas gala Spunteļos.

Vienam tēvam bijuši divi dēli un viņš teicis, ka šos pie sevis neturēšot, lai viņi abi divi ejot maizi pelnīt. Tēvs iedevis tam gudrajam dēlam maizi, un tā viņi abi divi aizgājuši. Muļķim ceļā iegribējies ēst, bet gudrais tam nekā nedevis un teicis, lai viņš ēdot skudres. Muļķītis nu gājis postīt skudres, bet tās lūgušās, lai viņas nepostot, ka viņas šim kādreiz palīdzēšot. Viņš arī atstājis skudres mierā un tā gājuši atkal abi tālāk.
Pēc kāda brīža muļķītis atkal prasījis gudrajam, lai dodot viņam ēst, bet gudrais teicis: "Ei, ēd bites!"
Muļķītis nu arī gāja pie bitēm, bet bitītes lūgušās, ka viņas šim kādreiz palīdzēšot. Viņš arī neaizticis bites un tā gājuši abi tālāk. Ieraudzījuši lielu pili, gājuši tur iekšā un lūguši, lai dodot viņiem darbu.
Gudrais teicis saimniekam, ka muļķis varot uztaisīt vienā naktī divdesmit stāvu namu. Saimnieks arī liek šim taisīt, bet muļķītis izgājis un apsēdies tai vietā, kur viņam likts taisīt namu, un sācis rūgti raudāt. Saskrējušas skudrītes un bitītes un uztaisījušas viņam divdesmit stāvu namu.
Citu reiz gudrais teicis saimniekam, ka muļķītis varot vienā naktī izkult piecdesmit pūru rudzu. Saimnieks tūlin pavēl muļķītim izkult tos rudzus. Muļķītis apsēdies pie rijas un sācis raudāt. Skudrītes ar bitītēm saskrējušas un palīdzējušas izkult. Tad saimnieks pieņēmis abus : muļķīti par uzraugu un atdevis šim gudro par kalpu.