Pateicīgie kustoņi.

18. A. 554. A. Lerchis - Puškaitis Džūkstē - Pienavā. LP. I, 25.

Vienam tēvam bija trīs dēli: divi gudri, viens muļķis. Tēvs kādā dienā iedod katram dēlam klaipu maizes un sūta pasaulē pelnīties. Visi trīs iedami pielasa sēnes pavalga tiesā un tad nosēdas, gribēdami ēst. Bet nu viens gudrais dēls piemāna muļķīti sacīdams: "Dod, muļķīti, tagad tavu klaipu apēst; vēlāk ēdīsim mūsu klaipus."
Muļķītis dod. Gudrie tagad nomūk no muļķīša un nedod šim maizes ne paost. Ko nu ēst? Jāēd mežmalā tās pašas skudras. Muļķītis noiet pie skudrām un saka: "Ilgāki nesalkšu, es ēdīšu jūs pašas!"
"Neēd vis mūs! Gŗūtā dienā tev palīdzēsim." Viņš paklausa skudras. Nu iet, iet, kamēr atron bites.
"Ilgāki nesalkšu, ēdīšu jūs pašas!"
"Brālīti, neēd vis mūs: gŗūtā dienā tev palīdzēsim."
Viņš paklausa ir bites un iet. Bet nu arī ēst tā gribas, ka nekur šaubies. Nav ilgi, muļķītis atron vanaga ligzdu ar alām. "Ilgāki nesalkšu, es tavas olas izdzeršu!"
"Nedzer vis, brālīt, parādīšu labāk tev muižu, kur dabūsi ēdienu un pelņu. Ja mani paklausīsi, tad nebaltā dienā palīdzēšu."
Muļķītis paklausa un salīgst muižā par kalpu. Bet šinī pašā muižā arī abi brāļi jau salīguši kalpot. Otrā dienā kungs sūta vecāko brāli pie darba un saka: "Šodien padari, cik varēdams, bet nākošu nakti tev jāizkur rija vienam pašam bez zirgiem. Ja to izdari, tad dabūsi savu nolīgto loni: trīs siekus naudas; ja ne, tad piederi man."
Vecākais brālis strādā raudādams, bet par velti. Ar viduvējo brāli tāpat. Nu pienāk arī muļķītim reize strādāt. Viņš noiet uz riju, nestrādā nemaz un tik raud. Te uz reizi - tā ap pusnakti nāks tik skudras, nāks bites, nāks vanagi: vanagi mīņā metienu. skudras velk graudus, bites sanes rijas augšā pelavas. Priekš saules metiens izkults, graudi izvētīti, pelavas sanestas un muļķītis rijas krāsns priekšā labi izgulējies. No rīta muļķītis paņem trīs sieki naudas un aiziet gudrāks, par brāļiem, bagātāks par dažu, pie tēva.