Pateicīgie kustoņi.

19. A. 554. 313. F. Rēķis Rendā, Brīvzemnieka "Sborņik" 122. LP. VII, II, 25, 7, 3.

Vienam tēvam trīs dēli: divi gudri, trešais muļķis. Reiz tēvs saaicināja savus dēlus un sacīja: "Esmu jau vecs un nespēju jūs vairs ēdināt; eitat, kurp paši zinādami, maizi iepelnīties!"
Tēvs viņiem vēl iedeva ceļa maizi un tad palaida. Dēli aizgāja. Gāja, gāja - iegribējās šiem brokastot. Nosēdās pie skudru pūžņa, gudrie ēd, muļķītim nekā nedod. Muļķītis lūdzās: "Dodiet jel arī man kautko ieēst!"
Bet gudrie atbild: "Ēd skudras!"
Jau muļķītis grasās skudras ēst, te skudras lūgsies: "Neēd vis mūs, bāliņi, par to tev, kur tu ne domāsi, ne cerēsi, labu darīsim."
Gribējās gan muļķītim aplam ēst, tomēr neēda vis skudras. Visi trīs cēlās un gāja tālāk. Gāja, gāja - pret pusdienu nonāca pie bišu dārza. Apsēdušies pie bišu dārza, gudrie brāļi ēda
azaidu, muļķītim nekā nedeva. Muļķītis saka: "Dodiet jel man arī ko ēst!"
Gudrie atteic: "Ēd bites!"
Gribēja ēst bites muļķītis, bet bites lūdzās: "Neēd vis, bāliņi, mūs, par to tev, kur tu ne domāsi; ne cerēsi, labu darīsim." Muļķītis neaiztika bites. Visi trīs gāja tālāk: gudrie paēduši,
muļķītis tukšu vēderu. Gāja, gāja - gāja ap palaunadža laiku līdz vienam egļu mežam. Brāļi apsēdās, gudrie ēda palaunadzi, muļķītim nedeva nekā. Šis gan saka: "Dodiet, brāļi, arī man ko ēst!"
Bet gudrie atteic: "Skaties, kur eglē tup krauklis, ēd to!" Aiziet muļķis pie egles un saka: "Kraukli, es tevi apēdīšu!"
Bet krauklis atbild: "Neēd vis mani, par to tev, kur tu ne domāsi, ne cerēsi, labu darīšu!"
Neaiztika kraukli. Gudrie brāļi, paēduši palaunadzi, beidzot apžēlojās ir par muļķīti un deva arī tam kumosiņu maizes. Pēc tam visi cēlās un gāja arvienu tālāku līdz pašam vakaram. Nonāca visi trīs brāļi vienā muižā un salīga pie kunga: viens par kučieri, otrs par zirgu kopēju, bet trešais, muļķītis, par cūku ganu.
Kungs viņiem deva vakariņas un otrā rātā tad muļķītis iesāka cūkas ganīt. Bet, palūk, gudrie brāļi apmeloja viņu, iestāstīdami kungam: "Mūsu trešais brālis. var viens pats pa vienu nakti riju nokult, izvētīt un pelus aizmest."
Vakarā muļķītis pārdzīs cūkas, kungs ieteiksies: "Tev šonakt vienam pašam jānokuļ visa labība, kas rijā, jāizvētī, jāaizved pelus; ja nevarēsi - kakls nost!"
Aiziet muļķītis uz riju, nosēžas uz sliekšņa un raud. Te ap pusnakti atnāk skudru tēvs un vaicā: "Kam raudi?"
Šis atbild: "Kā neraudāšu? Man neiespējami darbi darāmi: jāizkuļ visa labība, jāizvētī, pelus jāaizved."
Skudru tēvs saka: "Neraudi vis, gan tev palīdzēšu."
Un nu salasījās skudras no visām malām, iesāka strādāt un vēl nebija ne gaisma - visa labība nokulta, izvētīta, pelus aizvestas. Atnāks otrā rītā kungs aplūkot darbu - nosaka: "Tas labi, ka visu padarīji."
Muļķītis atkal ganīja savas cūkas. Tad gudrie brāļi to pa otram lāgam apmeloja, iestāstīdami kungam: "Mūsu trešais brālis spēj vienā naktī veselu vaska baznīcu uzelst deviņiem pulksteņiem."
Vakarā pārdzīs muļķis savas cūkas, pavēle klāt: lai vienā naktī uzceļot vaska baznīcu deviņiem pulksteņiem. Kungs arī ierādīja ceļamai baznīcai vietu, pieteikdams: "Ja nevarēsi, kakls nost!"
Apsēdās muļķītis ceļamā vietā un raud. Raud, raud - atnāks bišu tēvainis, vaicās: "Kam raudi?"
Šis atbild: "Kā neraudāšu? Man vienā naktī jāuzceļ vaska baznīca deviņiem pulksteņiem."
Bišu tēvainis saka: "Neraudi vis, izlīdzēšu tev."
Tad atlaidās bites no malu malām un ātri jo ātri uzcēla gatavu baznīcu. Uzcēla baznīcu, aizlaidās bites, bet muļķītis apsēdās pie jaunās baznīcas un raudāja. Atskrēja krauklis, vaicādams: "Kādēļ raudi?"
Muļķītis atsaka: "Kā neraudāt? Baznīca gan uzcelta, bet nava pulksteņu; ja līdz gaismiņai pulksteņus nedabūšu, deviņus gabalus, kaklu kungs nocirtīs man."
Krauklis teic: "Neraudi vis, līdzēšu tev. Sēdies man mugurā, došos pie velna pulksteņus zagt. Bet iekams man muguŗā sēdies, paņem vienā rokā zariņus, otrā smilts, bet mutē ūdeni ieņem. Ja tad es iesaucos: "Met zariņus zemē!" - tūliņ to dari! Ja saucu: "Smiltis izber!" - beri! Ja teikšu: "Ūdeni izlej zeme!" - tad lej!"
Labi. Uzsēdās krauklim, krauklis uz velna iemītni projām. Jau lēnām noņēma astoņus pulksteņus, bet kā ies pie devītā, tas iesāk zvanīt. Zvanīja tik dikti devītais pulkstenis, ka uzmodināja velnu. Uzmodies, tūliņ tas krauklim joza pakal. Gandrīz jau bija panācis kraukli, te šis nesauksies: "Met zariņus zemē!"
Nometa zariņus muļķītis zemē, izauga lielu lielais mežs. Velns, nespēdams mežam izsprausties cauri, aizskrēja pēc cirvja uz mājām. Atskrien ar cirvi, apcērt visu mežu un lobj atkal krauklim pakaļ. Panāca ir šoreiz kraukli gandrīz, te šis iesauksies: "Ber smiltis zemē!"
Izbēra smiltis muļķītis zemē, izauga lielu lielais smilšu kalns. Nespēja velns smilšu kalnam pārrāpties un aizskrēja uz mājām pēc šķipeles. Atskrien ar šķipeli, izrakās kalnam cauri un atkal krauklim pakaļ. Gandrīz jau bija panācis kraukli, te šis iesauksies: "Lej ūdeni zemē!"
Izlaida muļķītis no mutes ūdeni zemē, gadījās lieljūŗa. Noskārta velns: pāri gan netiks šai jūŗai, loba tad atpakaļ, atvilka visu nocirsto mežu un sāks tikai tiltu celt jūŗai pāri. Uzcēla tiltu, dzinās krauklim pa jūŗu pakaļ, te itin piepēži gailis iedziedājās. Tūliņ sabruka tilts un velns vidū jūŗā noslīka.
Pārskrēja mājā krauklis ar muļķīti, pakarināja pulksteņus baznīcā. Nu muļķītis zvanīja ar visiem deviņiem pulksteņiem. Izdzirdēja kungs brīnišķīgo skaņu, bez biksēm izskrēja no gultas. Aplam, aplam nopriecājās viņš un atdeva muļķim savu meitu par sievu. Bet gudros brāļus kungs lika pakārt.