Pateicīgie kustoņi.

20. A. 554. 313. Juris Ozoliņš Lubānas Vecainiekos, M. Celmiņa kr.

Vienam tēvam bija trīs dēli, divi bija gudri zēni, bet trešais, kā likās, gluži dumjš. Kādu reiz dzimtkungs prasīja triju darbenieku ar reiz; tā tad tēvam cits nekas neatlika, kā sūtīt visus trīs dēlus. Ceļš līdz darba vietai bija īsti gaŗš, - piemēram Lubāniešiem bijis jāiet uz Koknesi,- tā kā bijis jau pāra dienu agrāk jāiziet, lai varētu noliktā dienā tikt pie darba.
Kad trīs brāļi jau krietnu gabalu bija gājuši, tad sāka arī runāt par ēšanu, uz ko dumjais piesolīja, ka ēdīšot no šā kulītes papŗiekšu, un citi brāļi bija ar to mierā. Bet kad nu ceļš gāja uz beigām, tad dumjā brāļa kulīte arī bija tukša, un gudrie brāļi no savām kulītēm viņam vairs nedeva. Skatīdamies, ka šie ēd un šim nedod, viņš žēlā balsī jautāja, ko tad lai šis ēdot. Gudrie brāļi viņam rādīja skudru pūzni un teica, lai ēdot tās. Viņš arī paklausīja, piegāja pie skudrām un taisījās tās aizskart, bet skudras sāka žēli lūgties, sacīdamas: "Mīļais brālīt, neēd mūs, mēs tev palīdzēsim bēdu brīdī!"
Uz tādu mīļu lūgšanu viņš tās paklausīja un gāja i neēdis tālāk. Pienāca otru reizi ēst. Gudrie brāļi nedeva atkal dumjajam, un šis prasīja atkal, ko tad lai šis ēdot. Nu gudrie rādīja viņam ozolā bites un teica, lai ēdot tās. Bet kad viņš uzkāpa ozolā, tad bites lūdzās tāpat kā skudras un solījās bēdu brīdī palīdzēt. Viņš tās neaiztika, bet gāja atkal neēdis tālāk, līdz pienāca trešu reizi ēst.
Bet gudrie brāļi palika tikpat cietsirdīgi kā bijuši un nedeva atkal viņam ēst. Arī tagad viņš jautāja, ko tad lai šis ēdot? Gudrie brāļi rādīja viņam kraukļa bērnus eglē un teica, lai ēdot tos. Bet ir tie lūdzās tāpat kā skudras un bites, un viņam bija jāiet neēdušam, tikai ceļmalas ūdeņa padzērušam, līdz nokļuva noguris un nokusis muižā.
Muižā nonākuši, gudrie brāļ lika muižas kungam priekšā, ka šo trešais brālis esot ļoti dumjš, ka neprotot nekāda darba strādāt; lai liekot viņam par jokiem, visus rudzus no tīruma izkult un līdz rītam klētī sabērt, redzēšot, ko tad šis par jokiem taisīšot. Muižas kungs viņus paklausīja un nopietnā vaigā uz dumjo sacīja, lai līdz rītam viņš visus rudzus izkuļot un klēti sabeŗot. Dumjais arī gāja un apskatīja nopļautos rudzus, bet redzēdams, ka to darbu nemaz nevar padarīt, viņš nosēdās uz akmiņa un iesāka gauži raudāt, jo domāja, ka rītdienā jau pēriens tā kā tā būšot. Te saradās pie viņa skudras no malu malām un prasīja: "Kādēļ tu, brālīt, tā raudi?"
Un šis sūdzēja savas bēdas. Skudras sacīja, lai nebēdājot nekā, šās palīdzēšot to darbu padarīt. Un nu viņam vajadzēja tik klētij durvis attaisīt, jo neskaitāms pulks skudru ņēma labību pa graudiņam vien un vilka klētī. Vēl nebija ne gaisma aususi, kad jau statos neviens grauds nebija atrodams, visi jau bija klētī.
Rītā gudrie brāļi līdz ar muižas kungu redzēdami, ka rudzi visi klētī, un aptaustījuši, ka statos vairs neviena grauda nav, ļoti izbrīnējās un domāja, ka nu dumjais brālis ir palicis par gudru un lielu varoni. Baidīdamies, ka dumjais varonis nesāk šiem atriebties, viņi pierunāja muižas kungu, lai pavēlot viņam atkal līdz nākošam rītam uztaisīt no vaskiem baznīcu. Muižas kungs tos paklausīja un pavēlēja viņam to izdarīt. Nu dumjais atkal staigāja un domāja visu dienu, kā lai to izdara, un vakarā, nosēdies uz akmiņa, raudāja atkal gauži. Te pieskrēja bite un prasīja: "Ko tu, brālīt, raudi?"
Un šis stāstīja, ka kungs pavēlējis, no vaskiem baznīcu uzmūrēt, un šis to nevarot izdarīt, jo vasku neesot ne putraima redzējis, kur tad nu ņemt vasku baznīcu? Bite to mierināja, lai nebēdājot neko, šīs palīdzēšot to izdarīt. Saskrēja atkal no malu malām bites, un nebija vēl rīta, kad baznīca bij gatava.
Rītā brīnījās atkal gudrie brāļi un muižkungs par šo varoņa darbu. Tagad gudrie brāļi baidījās vēl vairāk no atriebšanās un pierunāja atkal muižkungu, lai pavēlot viņam vēl, līdz nākošam rītam uz tās vaska baznīcas uzlikt zelta gaili, ko arī muižas kungs dumjajam pavēlēja. Nu staigāja atkal dumjais bēdādamies visu dienu un vakarā sēdēja uz akmiņa un raudāja. Te pieskrēja varen liels krauklis un jautāja: "Kādēļ tu, brālīt, raudi?"
Un šis stāstīja, ka kungs pavēlējis uz baznīcas uzlikt zelta gaili, bet šis pavisam nezinot, kur tādu dabūt; zelta neesot redzējis, kur tad zelta gaili ņemt? Krauklis viņu drošināja, lai nebēdājot, aizskrēja un atnesa grābekli, ūdens stopiņu un smilšu sauju, un iedevis tos dumjajam, vēlēja viņam sēsties uz savas muguras, pie kam krauklis teica, ka šis zinot, ka velnam uz pils augšas esot zelta gailis un to viņam vajagot nozagt. Ar iedoto grābekli, ūdens stopiņu un smilšu sauju, lai darot, kā šis pavēlēšot. Un tā viņi aizskrēja un atrada gaili, kā teikts, uz velna pils augšas. Noklausījušies, ka velns pilī guļ, ka krāc vien, krauklis knāba reiz gailī, bet netrāpa pacelt, gailis. tikai aizķērcās vien. Velns, caur gaiļa ķērkšanu pamodies, vaicā sievai, kas tad tam gaiļam tur esot? Sieva tam izskaidroja, ka tāda mode jau viņam esot, tā ķērkt. Velns, apgriezies uz otriem sāniem, sāk atkal kŗākt. Nu krauklis mēģina atkal gailim ieknābt un to aiznest, bet atkal neizdodas, tikai gailis noķērcās. Velns pietrūcies jau sēdus un teicis uz sievu, lai ejot tak paskatīties, kas tam gaiļam esot, ka viņš arvien tā ķērcot. Bet sieva teikusi, atkal: "Eij nu eij, kas tad tur viņam var būt, viņš jau arvien tā dara."
Velns palicis atkal mierīgs un bijis jau vienu aci aizvēris, kad krauklis knābis trešo reizi gaiļam, norāvis no pils augšas, un nu laidušies projām. Gailis ķērcis vienā ķērkšanā; velns izdzirdis, ka nu gaili nes projām, trūcies no gultas un laidies skriet pakaļ. Nebijuši necik tālu paskrējuši, kad jau velns bijis pašulaik uz papēžiem. Krauklis uz dumjo teicis, lai sviežot grābekli zemē. Un tiklīdz dumjais grābekli nosviedis, tad radies velna priekšā tāds mežs, ka tikai adatu bez diega varētu caurizvilkt, bet ar diegu ne. Velns pieskrējis pie meža un, nevarēdams vairs gaiļa zagļiem pakaļdzīties, izsaucies: "Ak! mājās man ir tāds cirvis, ar ko to mežu var ar pāra cirtienu nocirst.
Un aizskrējis atpakaļ pēc tā cirvja. Kamēr velns pēc cirvja skrējis un mežu nocirtis, tikmēr šie ar gaili jau pusceļu bijuši noskrējuši; bet te arī velns bijis kā viesulis atskrējis un gandrīz jau pie šiem klāt. Te krauklis uz dumjo teicis, lai metot ūdens stopiņu zemē; un kad dumjais to nometis, tad radies tāds ezers, par kuŗu velns nevarējis pāri tikt, ne apkārt apiet. Nu izsaucies velns, ka šim esot mājā tāds vērsis, kas to ezeru drīzā laikā varot izdzert sausu, un aizskrējis pēc tā pakaļ.
Jau nebijuši šie ar gaili vairs necik tālu no baznīcas, kad velns jau atkal bijis tuvumā. Krauklis teicis uz dumjo, lai metot smilšu sauju zemē. Un kad dumjais to nometis, tad radies tāds kalns, ka velns nevarējis ne pāri tikt, ne apkārt apiet. Nu velns izsaucies, ka šim mājā esot tāda lāpsta, ar ko to kalnu nodurt, un aizskrējis pēc tās.
Kamēr velns lāpstu atnesis un izracies, tikmēr šie gaili jau uz baznīcas uzlikuši. Gaiļu laika gan vēl nebijis, bet redzēdami, ka velns jau netālu no baznīcas, licis krauklis, lai dumjais trīs reizes plaukstas sitot un dziedot: "ķiķerigī." Velns tādu troksni izdzirdis, domājis, ka jau gaiļi dziedot, un laidies nošļucis mājā, i atpakaļ neskatīdamies. Tā gailis palicis dumjajam uz baznīcas.
Rītā brīnījās atkal gudrie brāļi līdz ar muižkungu par šo varoņa darbu. Viņiem vēl brīnoties, atbrauca dzimtkungs, kas par šo laiku nebija nemaz mājās, un zināt dabūjis par dumjā lielajiem darbiem, ieturēja viņu par īsti gudru un veda viņu pie sava galda. Nu dumjais izstāstīja dzimtkungam, ko gudrie brāļi šim uz ceļa darījuši un kā apsmieklam muižas kungs šim tādus darbus licis darīt. Par to dzimtkungs saskaitās, un muižkungu no muižas pavisam aizdzinis, iecēla dumjo par muižas kungu un paļāva viņam, lai dodot gudrajiem brāļiem par sodu kādu vien darbu zinot grūtāku esam.
Nu dumjais gudrajiem teica, ka kungs esot viņiem pavēlējis, tīruma galā resno ozolu līdz rītam ar īkšķiem nobadīt. Vēl nebija gudrie ne mizu pārbaudījuši, kad īkšķi jau bija beigti; asinis tecēja aumuļām, un viņi aiz sāpēm un bailēm nomira. Bet dumjais, kas patiesībā nemaz tik dumjš nebija, kā citi brāļi to nicinādami turēja, palika jo projām par muižas kungu un dzīvoja laimīgi līdz krietnam vecumam.