Pateicīgie kustoņi.

22. A. 554. 313. E. Nātiņa, Nogalē.

Dzīvojuši trīs brāļi: divi gudri, trešais muļķis. Reiz tēvs raidījis visus trīs malku cirst un māte sarīkoja katram maizes kulīti. Gudrie brāļi teikuši: "Brāliņ, ēdīsim mēs visi kopā, kamēr tev būs. Kad tev vairs nebūs, tad ēdīsim katrs savu."
Muļķītis ar mieru. Bet kad nu viņa kulīte tukša un viņš prasa brāļiem ēst, brāļi atbild, lai šis ēdot skudras. Muļķītis aiziet pie skudrām un teic: "Skudriņas, es jūs ēdīšu!"
Skudras teic: "Brāliņ, neēd vis mūs, mēs tev bēdu laikā būsim labi palīgi."
Otrā reizē brāļi raida muļķīti bites ēst, tad būs paēdis. Bet bites arī lūdzas: "Brāliņ, neēd vis mūs, mēs tev bēdu laikā būsim lieli palīgi."
Muļķītis neēd bites, iet cērt un kŗauj ar tukšu vēderu. Trešo reiz brāļi raida muļķīti ērglēnus ēst. Muļķītis uzkāpj pie ligzdas un saka: "Ērgliņi, es jūs ēdīšu."
Bet ērgļi lūdzas: "Brāliņ, neēd vis mūs, mēs tev bēdu laika būsim lieli palīgi."
Muļķītis neēd ērgļus, iet un strādā ar tukšu vēderu.
Kungs sestdien brīnās, ka muļķītis viens pats sacirtis vairāk, nekā gudrie brāļi kopā. Gudrie brāļi saka: "O, viņš var vēl daudz vairāk! Viņš var vienā naktī jūsu slikto zemi nodzīt ar pēdu biezu auglīgas zemes kārtu!"
Kungs arī notic gudro brāļu meliem un liek muļķītim ķerties pie darba un darīt. Muļķītis sēd un raud un nezin ko iesākt. Te atsteidzas skudriņas un saka: "Liecies tik gulēt, gan viss būs labi."
Muļķītis aizmiegas un skudras pa nakti padara visu kā teikts. Kungs nu brīnum priecīgs un bagātīgi apdāvina muļķīti. Bet gudrie brāļi no skaudības iet un apmelo muļķīti vēl reiz, ka viņš vienā naktī var uzcelt vaska baznīcu ar pulksteņiem. Nu kungs liek muļķītim arī to izdarīt. Muļķītis sēd un raud, nezin ko nu iesākt. Te atskrej bitītes un saka: "Miedz tik ciet, gan būs viss labi!"
Jā, otrā rītā vaska baznīca gatava. Bet kungs liek atsaukt muļķīti un noteic it bargi: "Brāļi teica, ka pulksteņi ar' būs. Tā kā lai pa nākošo nakti būtu pagādāti pulksteņi."
Muļķītim bēdas atkal. Bet ērgļu māte teic: "Nebēdā neko. Velnam ellē ir divpadsmit pulksteņi. Es tevi tur nonesīšu un tu paņemsi divus visskanīgākos. Tik paņem līdzi kulē zāģu skaidas, smilšu sauju, ūdens pudeli un vienu aitu, ko mani baŗot. Kad es teikšu, tad met man gaļu mutē."
Labi. Muļķītis sagādājis visu, kā vajag, un aizlaižas uz elli. Velni spēlē kārtis un brīnās, ko tie pulksteņi skan. Bet tie divi ieskanās par daudz skanīgi, velni ārā un ierauga bēgļus, dzenas pakaļ.
Muļķītis nomet zāģu skaidas zemē. Tūliņ šiem aiz muguras rodas tāds mežs, ka ne cauri tikt. Nu velni atpakaļ uz elli pēc cirvjiem un zāģiem, nocērt mežu un dzenas atkal bēgļiem pakaļ.
Nu muļķītis nosviež smilšu sauju: rodas tik liels kalns, ka pāri tikt nevar. Velni skrien uz elli pēc lāpstām un rok un rok un dzenas atkal.
Muļītis nomet ūdeni un tai vietā rodas liels, liels ezers. Velnu māte ar visiem velnēniem liekas klāt un domā ezeru izdzert, bet velnu māte pārdzērās un pārsprāga. Mazie velnēni domāja saspiesties visi velnu mātes miesās un pārairēties ezeram pāri tikpat kā ar laivu. Bet ezera vidū laiva sāka grimt un nogrima visi velni, tik viens izglābās pasaulei par samaitāšanu.
Ērglis pārnes muļķīti ar visiem pulksteņiem un nu zvana, ka skan vien. Kungs atdod muļķītim savu meitu par sievu un visu muižu, bet gudrie brāļi dzīvo tāpat vien tālāk tēva būdiņā.