Pateicīgie kustoņi.

23. A. 554. 553. 313. Skolniece O. Krēsliņa no sava tēva, Meirānu Vidzemniekos.

Vienam tēvam bija trīs dēli: divi gudri, trešais muļķītis. Tēvs lika visiem trim dēliem ganīt lopus. Vienreiz brāļi, lopus ganīdami, uziet lielu skudŗu pūli. Ņem gudrie brāļi un izposta to. Kad viņi aiziet, pienāk muļķītis un sataisa izpostīto skudŗu pūli, kā bijis.
Otrreiz brāļi, lopus ganīdami, uziet vecā ozola dobumā bites. Ņem gudrie brāļi un izposta tās. Kad viņi aiziet, pienāk Muļķītis un sataisa izpostīto bišu saimi, kā bijusi.
Trešreiz brāļi, lopus ganīdami, uziet kraukļam bērnus. Ņem gudrie brāļi un izmet mazos krauklēnus no ligzdas ārā. Arī tagad, kad viņi aiziet, pienāk muļķītis, salasa mazos krauklēnus un ieliek atpakaļ ligzdā.
Gudrie brāļi par to noskaišas uz muļķīti un gudro, kā viņam atriebt. Te arī gudriem brāļiem padoms rokā. Šie apsūdz muļķīti kungam, ka šis vienā naktī var izšķirt dažādas labības šķiras, sabērtas vienā kaudzē, katru šķiru par sevi. Labi. Kungs arī liek savest dažādas Labību šķiras šķūnī un sabērt vienā kaudzē. Tad kungs atsauc muļķīti un saka: "Tavi brāļi stāsta, ka tu vienā nakti varot izšķirt dažādas labību šķiras, sabērtas vienā kaudzē, katru savā. Ja tu šo darbu šonakt nepadarīsi, rītā likšu tevi pakārt."
Ko nu iesākt?" domā muļķītis un sāk raudāt, jo viņš nekādā ziņā nevar izšķirt sabērto labības kaudzi.
Te - kur gadās, kur ne - pieskrej liela, liela skudre un saka: "Kāpēc, draugs, raudi?" Tā un tā, izstāsta muļķītis skudrei savas bēdas.
"Neraudi, draugs! Es esmu pati skudru ķēniņiene. Tagad ej gulēt un piecelies rītā mazā gaismiņā, tad viss būs padarīts. Tā kā tu mums skudrēm esi palīdzējis nelaimē, tad arī es gribu tev palīdzēt." Skudŗu ķēniņiene iesvelpas un te - viens, divi visas pasules skudres klāt.
Labi. Kā sacīts, muļķītis arī, aiziet gulēt un uzmostas rītā, mazai gaismiņai austot. Kas par brīnumu, tiešām labības šķiras izšķirtas, katra savā kaudzītē. Te arī drīz ierodas pats kungs un redz - patiesi, labība izšķirta katra savā kaudzītē. Tagad kungs muļķīti atlaiž mājā.
Gudrie brāļi ar to vēl nav mierā un apsūdz muļķīti kungam otrreiz, ka šis vienā naktī vaŗ uzcelt vasku baznīcu. Labi. Kungs par to ļoti priecājas un liek atvest muļķīti pie sevis un saka: "Tavi brāļi stāsta, ka tu vienā naktī varot uzcelt vasku baznīcu." Promiedams kungs norāda muļķītim uzkalniņu, uz kura vajag uzcelt baznīcu, un pieteic: "Ja tu šonakt baznīcu neuzcelsi, rītā likšu tevi pakārt."
"Ko nu iesākt?" domā muļķītis un sāk raudāt, jo viņš nekādā ziņā nevar uzcelt tādu baznīcu.
Te - kur gadās kur ne - pieskrej liela, liela bite un saka: "Kāpēc, draugs, raudi?" Tā un tā; izstāsta muļķītis bitei savas bēdas.
"Neraudi, draugs! Es esmu pati bišu ķēniņiene. Tā kā tu mums bitēm esi nelaimē palīdzējis, tad arī es gribu tev palīdzēt. Tagad ej gulēt un piecelies rītā mazā gaismiņā, tad viss būs padarīts." Bišu ķēniņiene iesvelpās un te - viens, divi - visas pasaules bitos klāt.
Labi. Kā sacīts, muļķītis arī aiziet gulēt un uzmostas rītā, mazai gaismai austot. Un kas par lielu brīnumu, tiešām uz uzkalnīša, stāv vasku baznīca. Te arī drīz ierodas kungs un redz: tiešām, stāv skaista vasku baznīca. Tagad kungs atlaiž muļķīti mājā.
Gudrie brāļi arī šoreiz vēl nav mierā un apsūdz muļķīti kungam trešreiz, ka viņš vienā naktī varat atnest zelta gaili, kas dzied, un uzlikt uz baznīcas torņa. Kungs par šo ļoti priecīgs, liek atvest muļķīti pie sevis un saka: "Tavi brāļi stāsta, ka tu vienā naktī varot atnest zelta gaili, kas dziedot." Promiedams kungs pieteic: "Ja tu šonakt neatnesīsi zelta gaili, kas dzied, tad rītā tevi likšu pakārt."
"Ko nu iesākt?" domā muļķītis un sāk raudāt, jo viņš nekādā viņā nevar atnest zelta
gaili un vēl tādu, kas dzied. Te - kur gadās, kur ne - pieskrej liels, liels krauklis un saka: "Kāpēc, draugs, raudi?" Tā un tā; izstāsta muļķītis krauklim savas bēdas.
"Neraudi, draugs! Tā kā tu mums kraukļiem esi nelaimē palīdzējis, tad es arī gribu tev
palīdzēt. Es zinu dzīvu zelta gaili, kas dzied, tāds ir tikai pašam velnam ellē. Paņem tu ūdens krūzi, smilšu vāceli un slotu, un tad sēsties man mugurā."
Krauklis pārnes muļķīti pār deviņām ķēniņa valstim un nolaižas ellē pie vārtiem. Tad
rāda krauklis muļķītim: "Lūk, staigā zelta gailis pa pagalmu. Tu noslēpies aiz vārtiem un es iešu pagalmā pie zelta gaiļa. Kad tu dzirdēsi, ka gailis pirmo reiz ķērc, tad neķeŗ, otrreiz kad ķērc, arī neķeŗ, bet trešo reiz kad ķērks, tad ķer tūlīt cieti."
Krauklis ieiet pa vārtiem iekšā un sāk ar gaili plūkties. Te gailis ieķērcas pirmo reiz. Velns izsūta savu puisi ārā, lai apskatās, kas tam gailim, ka ķērc. Puisis iziet ārā, apskatās, ieiet iekšā un saka velnam, ka pa pagalmu staigā melns putns un cita tur nav nekā. Te atkal gailis iekliedzas otrreiz. Velns izsūta atkal savu puisi ārā, lai apskata, kas tam gailim, ka ķērc. Puisis iziet ārā, apskata, - ieiet iekšā un saka velnam, ka tur tas pats melnais putns staigā, cita tur nav nekā. Trešo reiz krauklis aizkaŗ gaili un gailis ieķērcas. Nu velns nekādas vērības nepiegriež. Muļķītis ātri saķeŗ gaili, sēžas krauklim mugurā un skrien uz mājām. Jau labu gabalu noskrējuši muļķītis ar kraukli. Te velns iziet ārā un redz, ka gaiļa vairs nava. Velns ātri apķeŗas, ka melnais putns ir aiznesis gaili, un tūlīt dodas pakaļā. Krauklis saka muļķītim: "Atskaties atpakaļ, vai velns nedzenas pakaļ."
Muļķītis atskatās: kā tad, smiltis vien griežas pa gaisu, ka velns dzenas pakaļ. Krauklis
saka: "Svied nost to ūdens krūzi."
Kā nosviež, tā izceļas liela, liela nepārejama upe. Velns skrien uz elli pēc vērša, lai izdzeŗ upi. Vērsis arī izdzeŗ upi un velns ir pāri un atkal pakaļā. Krauklis saka muļķītim: "Vai velns nedzenas pakaļ?"
Muļķītis atskatās: kā tad, smiltis vien griežas pa gaisa, ka velns dzenas pakaļ.
Krauklis saka muļķītim: "Svied nu to slotu!" Kā nosviež, tā izceļas liels nepārejams mežs.
Te velns atkal skrien uz elli pēc cirvja, cērt, cērt un izcērtas mežam cauri un dzenas pakaļ. Atkal krauklis saka muļķītim: "Vai velns nedzenas pakaļ?"
Muļķītis atskatās: kā tad, smiltis vien griežas pa gaisu, ka velns dzenas pakaļ. Krauklis saka: "Svied to smilšu vāceli zemē!"
Kā nosviež, tā izceļas nepārejams kalns līdz padebešiem. Te velns atkal skrien uz elli pēc lāpstas. Rok, rok - izrok gan cauri un dzenas atkal pakaļ. Pašlaik velns ir klāt pie muļķīša un kraukļa, bet viņi ir jau klāt pie baznīcas un uzliek gaili uz torņa. Gailis nodzied: Ki-ka-ra-gī, un velnam spēks nozūd.
Rītā, gaismai austot. kungs ir klāt un redz: tiešām, gailis ir zelta un stāv torņa galā.
Tagad savukārt muļķītis apsūdz gudros brāļus kungam, ka viņi var no dūmiem valgus vīt. Kungs atsauc gudros brāļus un liek novīt no dūmiem valgus un saka: "Ja jūs nenovīsit vaigus, es jūs likšu pakārt."
Gudrie brāļi gudro, gudro, bet kā nevar, tā nevar izgudrot.
Kungs otrā rītā liek gudros brāļus pakārt, bet muļķītim atdod savu meitu par sievu.