Pateicīgie kustoņi.

25. A. 554. Alfrēds, "Pasakas" 1893, 6, 3.

Dzīvoja reiz saimnieks, Pēteris vārdā. Tam bija kalps arī Pēteris. Izšķiršanas dēļ bij ļaudis saimnieku iesaukuši par lielo Pēteri un kalpu par mazo Pēteri. Pēdējais jau bija kādus 10 gadus saimniekam uzticīgi kalpojis, bet vēl ne graša algas nebija dabūjis.
Mazais Pēteris par to saimnieku apsūdzēja pie tiesas, bet kad šī abus prāvniekus nevarēja samierināt, tad lieta gāja arvien tālāk, līdz beidzat nonāca pei paša ķēniņa. Tas noteica dienu, kad abiem bija jātiek priekšā.
Noteiktā dienā no rīta abi devās ceļā uz galvas pilsētu. Kādu gabalu pagājušiem, mazais Pēteris ieraudzīja uz ceļa skudru. Jau viņš gribēja to samīt, bet šī lūdza: "Esi tik labs un nesamin mani; es tev par to būšu gauži pateicīga!"
Mazais Pēteris novērsās un gāja tālāk. Kādas verstes tālāk viņš ieraudzīja biti, kas ūdenī iekritusi taisījās jau grimt un lūdza garāmgājējus, lai to izvelkot no ūdens.
Saimnieks uz to nemaz nepaskatījās, bet kalps piegāja un bitīti izglāba. Bite par to gauži pateikdamās, apsolījās vajadzības brīdī būt palīdzīga.
Pienāca pusdienas laiks. Lielais Pēteris apsēdās ceļmalā un sāka turēt pusdienas maltīti. Mazajam Pēterim gan arī gribējās ēst, bet tam nekā nebija ko ēst. 'Te viņš ieraudzīja balodi kokā tupam. Koku paņēmis, viņš gribēja to nosist, bet šis, to gauži lūdza, lai nesitot. Mazais Pēteris arī paklausīja un kad saimnieks bija paēdis, tad abi gāja tālāk, līdz nonāca pie ķēniņa.
Ķēniņš tos tūliņ sauca priekšā un lika viņiem savas sūdzības izteikt. Bet saimnieks redzēdams, ka lieta sāka griezties kalpam par labu, to slepeni apmeloja, ka viņš esot lielījies viens pats īsā laikā nokult ķēniņa riju.
Ķēniņš, šiem meliem ticēdams, lika kalpu ievest rijā, kas bija pilna labības, un durvis aizslēgt, lai nu kuļot.
Mazais Pēteris palika gauži noskumis, nezinādams ko darīt. Te uzreiz tam pietecēja tā pati skudra, ko viņš bija apžēlojis; un tam prasīja, kālab viņš tik bēdīgs esot. Mazais Pēteris atbildēja: "Kā man nebūs bēdīgam būt? Ķēniņš man pavēlēja, lai viens pats šo riju nokuļot, ja ne, tad man slikti klāšoties."
"Nebaidies neko," skudra atbildēja, "es tev palīdzēšu. Liecices tik mierīgi gulēt, būs viss labi!"
Mazais Pēteris paklausīja un drīz aizmiga. Kamēr viņš gulēja, rijā sapulcējās liels pulks skudru, kas labību Pa graudiņiem vien izlasīja un sabēra maisos; salmus un pelavas sanesa gubenī un, kad mazais Pēteris, labi izgulējies, atmodās, bija jau viss pa darīts.
Ķēniņam par to bija lielu lielais brīnums. Bet lielais Pēteris atkal apmeloja mazo pie ķēniņa, teikdams, ka viņš esot lielījies par tuvumā esošo upi vaska tiltu pārtaisīt, ka pats ķēniņš varēšot pāri braukt.
Ķēniņš nu mazajam Pēterim cieti noteica, ja līdz pusdienai tilts nebūšot gatavs, tad likšot tam galvu nocirst.
Mazais Pēteris aizgāja noskumis uz upmalu, nezinādams, ko darīt, ko ne. Te atskrēja tā pati bite, ko viņš no ūdens bija izvilcis, un prasīja, kādēļ viņš tik noskumis esot. "Kā man nebūs noskumt?" mazais Pēteris atbildēja. "Ķēniņš man cieti pavēlēja; lai līdz pusdienai pār šo upi pārtaisot vaska tiltu, ja ne, tad galva pagalam."
Bite tam atbildēja: "Nebēdā nekā! Liecies mierīgi gulēt, iekams atmodīsies, tilts būs gatavs."
Mazais Pēteris paklausīja un apgulās, bet miegs tam nemaz nenāca, jo nežēlīgi gribējās ēst. 'Te atskrēja balodis un prasīja, kas viņam kaišot. Tad mazais Pēteris izstāstīja, ka bads viņu mocot, tad balodis tam teica, lai drusciņ uzgaidot, aizskrēja un par mazu brīdi atnesa visādus gardus ēdienus un dzērienus.
Mazais Pēteris nu ēda, dzēra un labi atspirdzinājies, likās zemē un cieti aizmiga. Kad viņš atkal uzmodās, tad tilts jau bija sen gatavs.
Nu arī ķēniņš atnāca un par skaisto tiltu brīnum priecādamies, uzslavēja mazā Pēteŗa izveicību un mākslu. Viņš to lika bagāti apdāvināt, bet lielajam Pēterim nosprieda izmaksāt paģērēto algu un to vēl krietni nomizot.
Piezīme. "Saimnieks" un "kalps" te gan būs tīšām ielikti, tāpat kā "saimniece" un "kalpone" 5. sējuma 23, 14. numura pasakā (376. lpp.). Citādi tomēr pasaka neliekas grozīta būt. P. Š.