Pateicīgie kustoņi.

26. A. 554. R. Tabine no skolnieka A. Bukata Bolvos.

Naaizmierstule "Tautas posokas," 3.
Nazkod beja taidi laiki, ka vysi kukainīši prota cylvāka volūdu, un cylvāks vīgli varēja ar tīm sasarunuot un, vajadzības laikā, lyugt paleigā.
Tymūs laikūs dzeivuoja divi Pīteri. lelais Pīters un mozais. Lelais beja viļtīgi gudrs un ļauns, bet mozais vīnkuoršu sirdi, lobs ciļvēciņš. Obi Pīteri beja vušku goni. Jūs ganības vīna pi ūtras beja tyvu un tuopēc jī bīži salaida vuškiņas kūpā. Tad lelais stīpjas zuolē un snaudja, bet mozajam beja juosorgoj obeju pulki. Juo mozais nanūsorguoja, napaveicja skrejušuo un vuškas rējušuo vylku, tad lelais, izzamūdīs, syta mozū. Un tys mozulitis nadreikstēja syudzētīs.
Bet moziņim paleidz poša Laime. Mozuo Pīterīša vušku pulks vysod beja gleits, ar kotru godu vairuojuos un vylks nadreikstēja juo vušku plēst. Meža muote beja pīdraudējuse: jo vylks saplāstu kot vīnu mozuo Pīterīša jēriņu, tad byutu padzeits nu meža ķēnests. Siermais beiduos Meža muotes.
Bet jau par tū leluo Pītera vuškas plēsja vīnu pēc ūtras un vēļ na slyktuokas, bet vyslobuokas, tukluokas.
Lelū Pīteri sagruobja skaudība un dusme. Jis nyu dīnom un naktim dūmuoja, kai byutu mozū beigt. Tai sist naatsadrūsynuoja, jo nabeja īmesļa, pi tam drusku beiduos, ka Laimes muote nanūstruopātu juo paša. Tad redz, kū jis sagudruoja: iznycynuot, beigt Pīterīti ar bodu. Pīna muote pīlyka kotram pa lelai pīna cybai, lai jīm byutu kū ēst pa vysu gonamū laiku. Jo tad jau beja taids lykums, ka goni nadzyna muojuos leidz pat vālajam rudiņam. Kai ar pavasara saulīti izdzyna, tai tik rudenī dreikstēja sadzeit muojuos. Tūlaik gonim beja atpyutas dīnas.
Nu, un nyu lelais Pīteris soka: "Klausīs, sekzeļ, gon jau mums neistīs, salīksim mīru, dzeivuosim kai draugi. Par draudzības zeimi suoksim kūpā ēst. Zyni, tu esi mozs un maņ žāl ka juonosoj te gryutuo pīna cyba. Izēssim tovu pīnu, tūlaik ēssim munu. Es jau asu styprs, varu nosuot."
Labi. Mozais tam pīkrita, bet kad mozuo Pīterīša cyba beja tukša un, kad tys atguoja uz lelū lyugt pīna, tad lelais teicja: "Juo tev gribīs ēst, ej uz mežu, ēd skudres!"
Mozais parauduoja, parauduoja un aizguoja uz mežu. Tik jis pīguoja pi skudru pyuliņa, pīgruobja rīškovu, tai skudrītes suoka runuot: "Meiļu mozū Pīterīti, naēd myusu, pažāloj. Byus laiks, mes tev paleidzēsim."
Pīterīšam žāl tyka skudru un jis, aizguojis pi lelū Pīteri, otkon lyudz pīna. Bet lelais soka: "Ej nyu ēd bites!"
Mozais nūguoja uz mežu, atroda bišu kūku un jau gribēja bitītes ēst, bet tuos žēlīgi aizsanēja: "Pīterīt meiļū, esi tik lobs, pažāloj naēd myusu!"
Pīterītis pažāluoja un naēdis aizguoja uz ganibom. Saticis lelū Pīteri, jis otkon lyudza pīnu, bet lelais pīna nadūd un soka: "Ej, gyun malnus kraukļus, un ēd!"
Kū darīt? Juoīt pēc kraukļim. Pīterītis samīgtu sirdi, ar osorom acīs aizguoja uz lelu prīdi, kas šyupuoja kraukļa perekli. Jis jau īkuopja kūkā un snēdzjas pēc kraukļa bārnim, bet te atskrēja vacais krauklis un soka: "Pīterīt meiļū, naēd munu bārnu, naēd i manis, pažāloj! Atīs laiks un es tev paleidzēšu!"
Pīterīšam žāl tyka kraukļa. Nūkuopis nu kūka jis laidjās otkon uz ganību. Te Laimes muote pasnēdzja jam sīra gobolu. Tys sīrs beja breinīgs: kū Pīterītis par dīnu apēda, tū sīrs par nakti pīauga. Tai Pīterīts bodā nanūmyra, bet lelajam Pīterim par tū beja lels breinums, un juo sirdī cēļās vēļ leluoka dusme. Kad puorguoja gonu laiks, lelais Pīters lyka mozū pi dorba. Pīkruovja lelu labības skaudzi un lyka mozajam par stundi tū izkuļt. Juo naizkuļs, tad ar spriguļu byus pats nūsysts.
Mozais atsasāda un raud. Te saskrīn skudrītes un vaicoj: "Pīterīt kuo tu raudi? Vai kaida nalaime tevi satyka?"
"Ak, meiļuos skudrītes, maņ par stundi juoizkuļ šitei labības skaudze. Juo naizkuļšu, byušu nūsysts."
"Nabādoj," teicja skudrītes, "dorbs tiks padarīts un tu vēļ redzēsi sovu laimi."
Tū sokūt, skudrītes krita pi dorba un uz ruoviņa, labība beja izkulta. Bet Pīterīts sēd un gaida, kod atīs lelais dorba pījemtu. Un lelais, vārdamīs uz pastruoduotuo dorba, tik skotuos vīn un placus rausta. Tūmār sirds nasameikstynoj.
"lzkuļt labību nav lela gudrība. Es tev dūšu cytu dorbu. Jyutu tyvu dzeives golu, tuopēc pi vacuma gribu pasalyugt. Tev byus juoiztaisa dēļ manis baznīca. Juo tu šitū padarīsi, mierdams atstuošu tev sovu gonamu pulku un vysu savu spāku. Juo naiztaisīsi, pakuoršu tevi prīdes viersyunē."
Kur lai nabadziņš iztaisa baznīcu? Ni jam spāka, ni tik daudz gudrības, ni ari materjala, nu kuo baznīcu taisīt. Sēd, nūkuoris golvu, un raud. Te sanēdamas, dyukdamas saskrīn bitītes un runoj: "Naraudi, Pīterīt, mes tev paleidzēsim. Zynam, kū lelais teicja. Jam vajag baznīcas, tyuliņ byus gotava."
Un bitītes uotri stuoja pi dorba. Cyta nesja vosku, cyta zīdu puteklīšus, cyta taisīja šyunu sīnu. Pīterītis tik stuov un skotuos, kai baznīca juo acīs augtiņ aug. Kad lelais Pīters atguoja pasavārtu, baznīca jau beja samyurīta.
"Baznīca gotava, bet zvonu nav," teicja lelais Pīters. "Es gribu, ka munā baznīcā byutu taids zvons, kurs pats zvanītu.
Juo tu šitaidu dabuosi, atdūšu tev zemē apraktu zalta skreini, bet juo nadabuosi, nūsleicynuošu jyuras dybynā."
Taidas nalaimes Pīterīts nagaidīja. Kur tad jam dabyut breinīgu zvonu? Nabadziņš atsasāda zam prīdes un gauži, gauži nūrauduoja. Te - kur bejis - nabejis - nūsalaidja vecais krauklis un soka: "Nabādoj, Pīterīt! Zynu tovu nalaimi un varu tev paleidzēt. Gon vēj tu byusi laimīgs. Sēstīs maņ mugurā, brauksim pēc zvana!"
Pīterīts jau redzēja skudru un bišu dorbu un tuopēc vairs nasašaubēja, ticēja, ka krauklis jam paleidzēs. Drūši sāduos kraukļam mugurā. Krauklis aiznesja jū par jyuru uz smutu [pūķu, ļaunu garu] vaļsti. Un nazkod tī smuti beja nūzoguši vīnam ķēniņam breinīgu laimes zvonu. Nu tuo laika ķēniņš beja palicis par vušku gonu un vysi juo pavaļstnīki tyka puormeitī par kukaiņim: skudrem, bitem un kraukļim.
Mozais Pīterīts na bez pyulem un bailes tyka pi zvona, tūmār tyka, juo krauklis jam paleidzēja. Dabuojis zvanu, otkon sāda kraukļam mugurā un laidjās par jyuru. Smuti, pamanījuši zvona zagli, dzynuos pakaļ, bet napanuocja. Pīterīts pakuoŗa zvonu tūrnī. Lelais Pīters prīcīgs guoja baznīcā. Zvons breinīgi jauki skanēja, bet te nūtyka naradzāts breinums: uz zvona skaņas saskrēja vysas skudres, bites un kraukļi un kurs nu kukaiņim īruopuoja baznīcā, tys tyuliņ palyka par staltu jaunekli vai daiļu jaunavu. Mozais Pīterīts tik stuov un breinuojas. Te lelais Pīters, pīguojis kluot, teic: "Draugs, tu izgluobi mani un munus pavaļstnīkus. Nyu tev kreit lels atalgojums. Te ir muna meita un te ķēniņa krūņs. Dzer kuozas, jem krūni un valdej munu ķēnesti. Tu jū izgluobi. Tu beji žēlīgs uz skudrem, bitem un kraukļim, nyu palīc tikpat lobs un žēlīgs sovim pavaļstnīkim. Es pi vacuma gribu sorguot šuas baznīcas zvonu.
Mozais Pīterīts kuozuos salyudzja vysus pavaļstnīkus. Tur beja vysaidu ēdīnu un dzērīnu un muzyka tik tuoli skanēja un kuozu zvoni tik balsīgi ryucja, ka aizjyuras smuti otkon gribēja saskrīt un izjaukt ļaužu laimi.
Bet šūreiz Dīvs apruovja jīm spuornus. Jī gribēja puormaut par jyuru, bet navarēja; dūmuoja puorīt sausom kuojom, sakrita dzert yuras yudini. Dzēŗa, golā puorpleisa, bet par jyuru napuorguoj a.
Un mozais Pīterīts vēļ šūdīņ dzeivoj un dzeivuos tik ilgi, cik ilgi lelais sorguos breinīgu zvonu.
Piezīme. Pasaka liekas būt drusku izpušķota. P. Š.