Pateicīgie kustoņi.

29. A. 554. R. Vulfs Ūziņniekos. L.P. VI, 655 (123, 16.)

Vienam tēvam trīs dēli: divi gudri, viens muļķis. Tēvs sūtīja dēlus uz mežu mizot alkšņu mizas. Divi gudrie visu dienu novazājās pa mežu un nemaz mizas nemizoja, bet muļķītis samizoja lielu čupu. Vakarā gudrie atņēma muļķītim mizas, izdūra viņam acis un sacīja tēvam, ka nezinot, kur tas noklīdis. Muļķītis aklumā ložņājis, ložņājis, palīdis apakš vienas saknes un nokritis pie vienām durvim, tur dibinā bijusi elle. Velns, viņu apskatījies, teicis: "Kur mēs tādu izdurtām acim liksim? Te labāki mums rītā būs brokastis!"
Bet velna kalpone izlīdzējusi muļķim un pamācījusi, lai tā un tā paliekot par kukainīti un lai lienot ārā! Kad izlīdis, tad palicis atkal par cilvēku; bet nu sastapis vilku, tas sacījis: "Neviens par tevi neapžēlojas, es apžēlošos. Sēdies man mugurā, es tavas acis izdziedēšu!"
Vilks aiznesis viņu pie vienas peļķes. Muļķītis izmazgājis acis, jau varējis drusku redzēt.
Nu nesis pie otras peļķes, izmazgājis otrreiz, jau varējis brangi redzēt. Nesis pie trešās,
izmazgājis - acis veselas. Bet līdz nu acis veselas - ieraudzījis daudz, daudz putnu olu.
Gribējis tās ēst, bet putni teikuši: "Neēd vis! Še labāk šī stabulīte. Ja tev kādreiz ko vajaga, pastabulē, būsim palīgā!"
Labi. Nu gājis tālāk un iegājis vienā muižā, tur bijis zvērots muižas kungs, tas teicis: "Ja tu, muļķi neuzcelsi vaska baznīcu ar tādu pulksteni, kas visā pasaulē atskan, tad es tevi nokaušu!"
Nu muļķītis raudājis rūgtas asaras. Te atminējies sabulīti un stabulējis. Saskrējuši liels pulks putnu, katrs ar vaska gabalu knābī, un nu darbojušies tikām, kamēr baznīca gatava. Nu vajadzējis vēl pulksteņa. Tad krauklis sacījis: "Sēdies, muļķi, man mugurā, skriesim pēc pulksteņa!"
Skrējuši, aizskrējuši uz elli, krauklis pazvanījis vienu pulksteni, velns, izdzirdis, jau sacījis: "Kuš, mani bērni!"
Pazvanījis otru pulksteni, velns, izdzirdis, atkal sacījis: "Kuš, mani bērni!"
Kad zvanījis trešo, tas skanējis pa visu pasauli. Nu pakampuši pulksteni un skrējuši, ka māk, atpakaļ. Velns šiem pakaļ; bet ķēris, ķēris - nevarējis noķert.
Un nu pulkstens baznīcas tornī tā skanējis, ka kungs uzmodies un ļoti priecājies. Atdevis savu meitu muļķim par sievu.