Pateicīgie kustoņi.

31. A. 513 B. 554. Alfrēds, "Pasakas" 1893, 19, 8.

Kādiem vecākiem bija trīs dēli. Divi bija gudri un izmanīgi zēni, bet trešais dumjš kā miesta teļš.
Kādreiz tās zemes ķēniņš lika izsludināt pa visu valsti, ka tam, kas izgudrošot tādu kuģi, ar kuŗu var kā putns. pa gaisu laisties, viņš došot savu meitu par sievu un pus ķēniņa valsti pūrā. Daudz gudri vīri, šādu izsludinājumu zināt dabūjuši, steidzās uz galvas pilsētu, lai varētu kopīgi apspriesties un pie darba ķerties. Arī abi gudrie brāļi gatavojās uz pili noliet. Dumjais arī gribēja līdzi iet, bet ne brāļiem to gribējās līdzi ņemt, ne arī vecākiem palaist, jo tie domāja, ka viņš ar savu muļķību vairāk posta un nelaimes padarīšot nekā labuma.
Gudrie brāļi aizgāja. Dumjais palika mājās, aizkrāsnē tupēdams un raudādams.
Kad brāļi bija jau labu gabalu aizgājuši, tad dumjais no aizkrāsnes izlīdis, saģērbās un, nevienam nezinot, arī aizgāja brāļiem pakaļ.
Gabalu nogājis, viņš satika kādu vecu vīru. Vecais tam prasīja, uz kurieni ejot.
Dumjais tam atbildēja: "Uz galvas pilsētu pie ķēniņa eju, gaisa kuģi būvēt."
Vecais atbildēja: "Uz galvas pilsētu tev gluži veltīgi iet. Tur viņi tikpat gaisa kuģi: neuztaisīs, bet ja tu mani paklausīsi, tad tu īsā laikā varēsi aizbraukt ar gaisa kuģi pie ķēniņa. Vai tu redzi to lielo ozolu, kas tur stāv? Noej pie tā un iecērt ar šo cirvīti (pie šiem vārdiem vecais tam iedeva mazu cirvīti) trīs reizes tam kokam, tad krīti pats pie zemes un palieci kādu laiciņu mierīgi guļot. Kad tu atkal uzcelsies, tad gaisa kuģis būs gatavs."
Dumjais šo pavēli uz mata izpildīja. Trīs reizes ozolā iecirtis, viņš pakrita pie zemes un drīz bija aizmidzis.
Pēc kāda laika tam izlikās, it kā kāds to modinātu. Atmodies un miegu no acim izberzējis, viņš ieraudzīja savā priekšā smuku, spārnotu kuģi stāvam. Dumjais uzkāpa veikli uz kuģa. Tas arī tūlīt pacēlās spārnos un laidās uz galvas pilsētas pusi.
Kad dumjais tādā vīzē jau labu gabalu bija nobraucis, tad viņš ieraudzīja kādu vīru, kas uz muguras nesa brīnum lielu maisu ar ēdamām lietām. Maisu no muguras noņēmis, tas apsēdās ceļa malā un ar vienu kumosu visu apēda. Dumjais to redzēdams, ļoti izbrīnījās un aicināja lielo ēdēju pie sevis kuģī. Kad tas bija kuģī iekāpis, tad dumjais tam prasīja, kā viņš tik daudz maizes varējis apēst.
"Tas vēl nekas," svešais atbildēja, "es vēl daudz vairāk varētu apēst, bet nav ko ēst."
Gabaliņu pabraukušiem, dumjais ieraudzīja citu vīru, kas pa ceļu gāja. Turpat ceļmalā bija krietns ezers. Gājējs piegāja pie ezera un ar vienu vilcienu izdzēra visu ūdeni un vēl žēlojās, ka slāpstot. Arī šo vīru dumjais uzņēma pie sevis kuģī un visi trīs turpināja braukšanu.
Vēl kādu gabaliņu pabraukušiem, dumjais ieraudzīja divus vīrus ejot. Vienam bija liela plinte plecos, otrs bija vienu kāju pār pleciem pārlicis, bet tomēr gāja diezgan ātri. Te uzreiz abi apstājās. Pirmais gājējs noņēma plinti no pleciem, mērķēja un izšāva. Tūlīt arī otrais nolaida kāju zemē un zibeņa ātrumā aizskrēja un par mazu brīdi atnesa lielu putnu, ko pirmais bija nošāvis.
Dumjais viņus aicināja pie sevis, un kad tie uz kuģa bija uzkāpuši, tad viņš vaicāja, vai tā vieta, kur tas putns bijis, esot tālu bijusi. Tie atbildēja, ka tas esot tālā zemes malā uz kāda koka sēdējis. Dumjais nevarēja beigt brīnīties, ka pirmais varējis tik tālu redzēt un otrais īsā laikā tur aiziet un medījumu atnest.
Tā nu viņi visi pieci brauca ar gaisa kuģi pie ķēniņa. Un tālāk skrēja veiklais kuģis pār laukiem un mežiem, pār upēm un jūŗām, līdz beidzot nonāca pie ķēniņa pils.
Tur nonākuši, tie nolaidās zemē un dumjais gāja pie ķēniņa paziņot, ka viņš esot tādu kuģi uztaisījis, ar kuŗu varat pa gaisu braukt. Ķēniņš par to tapa gauži priecīgs, saaicināja visus savus gudriniekus un tiem stāstīja, kas bija noticis.
Ļaudis nu pulkiem sanāca kuģi un. viņa izgudrotāju apbrīnot un uzslavēt. Ļaužu pulkā bija arī abi gudrie brāļi. Tie savu brāli tūlīt pazina un, viņa laimi apskauzdami, ņēmās to pie ķēniņa apmelot, teikdami, ka šie esot gaisa kuģi izgudrojuši un uzbūvējuši, bet šis cilvēks viņiem to izvīlis un aizbēdzis. Viņš arī esot agrāk lielījies, ka varot apēst veselu klēti maizes un nodzert veselu dīķi vīna. Ja tas tik gudrs un spēcīgs esot, tad lai nu arī izdarot, ko lielījies.
Dumjais par to ne mazumu iztrūkās, bet viņa biedri, tas lielais ēdējs un lielais dzērājs, sacīja: "Nebēdā nekā. Izlūdzies tik, lai ķēniņš atvēl mums tev līdzi ēst; mēs to maizi apēdīsim un arī to vīnu izdzersim."
Dumjais aizgāja pie ķēniņa un teica: "Es gan viens pats varu visu to maizi apēst un to vīnu izdzert, bet mani biedri ir arī ļoti izsalkuši; tāpēc esi tik labs, un atvēli arī viņiem kādu kumosu iebaudīt un kādu malku nodzert."
Ķēniņš bija ar to mierā un lika dumjo un viņa divus draugus aizvest uz to maizes klēti. Abi otri biedri palika uz kuģa par sargiem.
Pusstundas laikā bija maizes klēts tukša un kad ķēniņš ar saviem pavadoņiem atnāca, tad dumjais sacīja: "Ķēniņ! labprāt būtu vēl ēduši, bet viss krājums ir jau pagalam. Bet nu vedi mūs uz to vīna pagrabu, lai savas izkaltušās rīkles varam drusku atveldzēt."
Tas notika un īsā laikā bija vīna mucas tukšas kā nabaga kabatas. Ķēniņš nezināja aiz brīnumiem, ko sacīt, ko ne.
Bet gudrie brāli dumjo vēlreiz apmeloja, teikdami, ka esot lielījies kādu aizjūras ērgli ar zelta kroni galvā nošaut un drīzā laikā šurpu atnest. Ķēniņš dumjajam stingri noteica, stundas laikā ērgli ar zelta kroni atnest.
Dumjais satrūkās par tādu pavēli, bet lielais šāvējs un viņa biedrs, lielais skrējējs, sacīja: "Nebēdā nekā. Mēs to lietu tavā vietā izdarīsim."
Lielais šāvējs paņēmis savu plinti, uzkāpa kādā ļoti augstā kalnā un sāka pēc ērgļa skatīties. Viņš to ieraudzīja tālu aiz jūŗas kādā augstā kokā sēdam. Plinti pacēlis, viņš izšāva un ērglis nokrita beigts zemē. Veiklais skrējējs tūdaļ laida kājas vaļā un maz minūtēs apskrēja ap jūŗu un atnesa nošauto ērgli ar zelta kroni galvā.
Tā dumjais izpildīja ķēniņa pavēli. Pēdējais par to bija gaužam priecīgs, deva dumjajam savu meitu par sievu un apstiprināja to par savu pēcnācēju; bet gudros brāļus lika aizdzīt par ratu.