Pateicīgie kustoņi.

32. A. 554. K. Tarzieris Druvienā, Brīvzemnieka "Sborņik" 121. LP, VII, II, 25, 7, 4.

Vienam tēvam trīs dēli: divi gudri, trešais muļķis. Tēvs nomira. Gudrie brāli sagrāba visu tēva labumu savos nagos un aizdzina muļķi, lai tas iet, kur grib.
Muļķis devās ceļā, gāja, gāja; - iegāja lielā, lielā mežā un apmaldījās. Nezināja šis, kā no meža izkulties, kā ne. Uzbruka nakts, bija jāliekas gulēt egles apakšā. Piekusis būdams, drīzi iemiga cietā miegā un krāca, ka viss mežs rībēja. Ap pusnakti atmodies šis - dzird tālumā vaimanājam. Muļķis pieceļas, iet raudzīt, kas tur vaimanā. Aiziet - redz: viss mežs pilns salauzītu no saknēm izrautu koku un apakš viena liela nolauzta koka gul liela, Liela čūska; bet galva čūskai pēc meitas, vēl vaiņagu valkāja. Šī čūska bija tā vaimanātāja, tāpēc ka apakš koka tā smaka, ne atpūsties vairs nevarēdama. Žēlīgā balsī čūska sacīja tā: "Esmu čūskām valdniece, glāb mani no Dieva puses, būšu mūžam tev pateicīga. Visi šie koki apgāzās no tava krāciena."
"Labi! ja manis labad tu, čūsku valdiniece, iekļuvi klizmā, tad glābšu gan." Viņš nu arī paglāba čūsku.
"Bet nu dod man ceļa vadoni, vēlos no meža izkļūt, bet nezinu ceļa."
Čūsku valdiniece lika rudai čūskai muļķi izvest no meža. Knaši līda čūska uz priekšu ceļu rādīdama un drīzumā izveda muļķi no meža. Izvedusi, teica tā: "Ja tev ievajadzētos kādreiz mūsu valdnieces palīdzība, tad sit pa kuŗu katru koku, sacīdams: "Dzirdi, meža dēl!" Tūdalin viņas apakšnieki tev kalpos."
Muļķis steidzās tālāk un iekļuva atkal mežā. Tai pašā brīdī skrējēju kungs putnu valdnieks svinēja kāzas un kāzu brauciens sastapa muļķīti kalnā pie lielas priedes. Muļķis negrieza vis ceļu, bet ķildojās ar skrējēju kunga kāzu viesiem. Ķildojās, ķildojās - iedeva viens skrējēja kunga sulainis muļķim duncku mugurā. Tūdaļ muļķis iesita pa priedi, iesaukdamies: "Meža dēl, dzirdi!"
Acumirklī izlīda milzums čūsku no tuvējā purva. Putni bija aizmirsuši savus spārnus mājā un nevarēja gaisā pacelties. Čūskas vispirms nodzēla sitēju un tad saklupa ir citiem virsū. Skrējēju kungs redz, labi nebūs - sāks lūgties, lai piedod: "Būšu katrā laikā tev paklausīgs, iesaucies tikai: "Skrējēju kungs, nāču!"
Muļķis nu aizraidīja čūskas atpakaļ purvā un aizgāja tālāk. Gāja, gāja - aizgāja līdz vienam līdumam, kur bija milzums skudru pūžņu. Jau strādnieki grasījās prāvāko pūzni aizdedzināt, te skudru valdnieks sāks žēlīgi lūgties, lai jel muļķis neļautu mežu līst līdumā. Gan strādnieki neklausa šo, bet šis iesauksies tikai : "Skrējēju kungs, nāču!"
Tūlin visi putni klāt un izšķaida strādniekus uz visām pusēm. Nu lika skrējēju kungam atstāt sargus tai vietā un pats aizgāja tālāk. Par to skudŗu valdnieks solījās palīdzēt muļķim, kad tikai ievajagas; lai tikai piecērtot kāju pie zemes un ieteicoties: "Nāču, glābtais!"
Pēc tam muļķis staigāja tālāk un satika lāču valdnieku. Šim valdniekam bija uzbrukuši vilki, gribēdami saplosīt. Muļķis ir šo izglāba un tās lai piesolīja palīdzību; lai tikai ieteicoties: "Vadzi, meža veci!" tūlin būšot klāt.
Bet tolaik tur kaimiņos dzīvojis briesmīgs burvis. Tas pārvaldījis par siltumu un par aukstumu. Šis, padzirdējis par muļķa spēju, ies ar viņu spēkoties. Muļķis, to padzirdējis, saaicinās visus savus palīgus, pieteikdams, lai visi tad jau gatavi, kad viņš iesauksies: "Nu!"
Atnāk burvis, satveŗ muļķi abām rokām: vienā rokā tam siltums, otrā aukstums. Jau burvis taisījās muļķi gar zemi gāzt; te muļķis skaļi vēl attop iesaukties: "Nu!" Tūdaļ piesteidzās padīgi un sāk apstrādāt burvi: skudres salīda degunā, acīs, ausīs, mutē, čūskas pēra kājas, dzeldamas, putni cirta pa galvu, izknābdami acis, To burvis neizcieta un lūdzās, Lai piedod un apsolījās muļķim kalpot: lai ieteicoties tikai: "Gāle un liesma!" tūdaļ būšot palīgā. Nu muļķis pavēlēja atlaist burvi.
Labi izklaidījies pa svešumu, muļķis griezās atpakaļ uz mājām pie gudriem brāļiem. Pa to laiku gudrie bija saķildojušies ar savu kungu un kungs, viņiem atriebdamies, lika gūtākos darbus veikt: bija jāizkuļ vienā naktī trīs metieni labības, jāsacērt pa vienu dienu savi tūkstošs asu malkas, jāizrok divi dienās tāda mārka, kur tūkstošs vezumu linu samērcami. Kas to jaudā pastrādāt? Gals rokā brāļiem, vairāk nekā. Bet muļķis solījās tiem izlīdzēt. Viņš saaicināja visus savus palīgus un pavēlēja: skrējēju kungam labību iesērt, aukstuma un siltuma valdniekam labību izžāvēt, meža vecim izkult, skudŗu valdniekam metienu grābstīt, pelus un graudus čupā sastumt, bet čūsku valdniekam salmus nastā kŗaut. Rītā brāļi atdeva kungam darbu ar lāgumu.
Nu nācās malku cirst. Muļķis aizsūtīja meža veci uz mežu malku salauzt, aukstuma un siltuma valdniekam malku saskaldīt, skrējēju kungam muižā pārvākt. Vakarā brāļi atkal atdeva malku kungam.
Nu nācās mārku rakt. Skudŗu valdnieks izraka mārkai bedri, bet aukstuma un siltuma valdnieks piepildīja bedri ar ledu un izkausēja ledu karstumā. Karsto ūdeni tad karstuma valdnieks iespieda ar roku dziļi zemē, no kam izmirka dziļa, dziļa mārka. Otrā dienā brāļi ir šo darbu atdeva kungam padarītu.
Bet gurdrie brāļi redzēdami, ka muļķim tāda spēja, prātoja: "Pagaidi, raudzīsim atņemt tev to."
Viņi sāka taujāt: kur gan muļķis tādu spēku grābis un vai cits arī nevarētu to sagūt? Muļķis tad pateica arī brāļiem, kur spēju ņēmis un kā palīgi ataicināmi. Gudrie brāļi vaigā brīnum līdzīgi bija muļķim, tādēļ tie sadomāja muļķi nogalināt un viņa iespēju atņemt un paturēt sev. Domāts - darīts. Vecākais brālis paslēpās aiz dzēriena kublas ar rungu; bet otrs brālis sūta muļķi dzērienu ielaist dzeramā traukā. Aizies muļķis pie kublas vecais brālis kraus šim ar rungu. Muļķis gan saklupa, bet tūdaļ arī palīgi bija klāt, saplosīdami gudros brāļus gabalos. Muļķītim žēl palika brāļu - lika visus viņu kauliņus salasīt, skrējēju kungam dzīvības zāles atnest un atdzīvināja atkal tos. Tagad gudrie brāļi lūdzās, lai piedodot. Muļķis piedeva arī. Bet drīzumā muļķis nomanīja, ka atkal gudrie taisās viņu nolietāt. Muļķis tad aizgāja uz citu pasaules pusi un dzīvoja bez bēdām līdz nāvei.
Es viņa stāstu nemaz nezinātu, ja viņš nebūtu manam tēvam krustdēls bijis. Viņš bija izstāstījis manam tēvam un tēvs atkal man.
Piezīme. Šī pasaka ir uzrakstīta sagrozītā veidā. P. Š.