Pateicīgie kustoņi.

33. A. 502. 554. Fl. Ankipāns no 76 g. veca J. Zlydņa Ludzas apr. Latvju kultūras kr.

Dzeivuoja kēniņš, kurs beja lels medinīks. Jis braucja medībuos pa nazcik dīnu nu muoju. Dažu reiz nūmedēja vasalu nedēļu, braucja uz muojom bez kaut kuo. Puorguļ kaidu nakti muojuos un otkan laižas medībā, kur numedīja dziļi mežā kaidas treis dīnas. Tur jis sateik putnu, kuru jis gribēja saut, bet baiduos. Putyns beja nūmidzis, tuodēļ nadzierdēja.
Kēniņš nūskrēja uz muojom, pasacēja kolpim, lai sajyudz zyrgus, un tod braucja pakaļ pēc tuo putna. Kad jī aizbraucja, putyns vēļ gulēja. Jī pajēmja putynu, īlyka rogovuos un aizvedja uz muajom, kur īlyka myura šklepā. Kēniņam beja dāls, sešu gadu vacs. Dālam beja blisīte ar spryudiņi saujama. Bārns, pīguojis pi šklepa, suovja vydā, tuodēļ jam īkrita spryuds šklepā. Dāls lyudzja nu putyna, lai atdūd spryudiņi. Putyns pavēlēja dālam atslēgt šklepu, tod šis atdūs spryudiņi. Dāls soka: "Man nava atslāga."
Putyns pasaēja: "Ej ustobā, pasaverīs, gultā zam spylvinu atrassi!"
Puika īīt ustobā, daboj atslāgu un nūnas putynam. Putyns, ticis vaļā nu šklepa, padevja atslāgu puisānam un pasacīja: "Jo byus kaida nalaime, tod pīmini mani!"
Tai lelais putyns nūguoja pa ceļu. Kēniņš nazynuoja tuos lītas, tuodēlj beja sasaucis cytu kēnestju kēniņus, lai atbrauc pasavārtu juo medējuma. Kēniņa īlyugumu vysi izpylda un sabrauc. Kēniņš tagad īt ar sovim vīsim vārtūs lelū putynu. Viņš atslādz šklepu un klīdz: "Kas jū izlaidja uorā?"
Dāls pasacīja: "Es izlaidu uorā."
Kēniņš nu dusmom gribēja jū uz reizi nūsaut, tik naizguoja blise. Vāluok apdūmuoja: lobuok nasaut, tik pavadīt nu muoju un īdūt vacu kara veiru, ar kuru jis varēs īt pa pasauli. Kai dūmuots, tai padarīts. Jī guoja, guoja pa ceļu - dziert stipri aizzagrib nu leluo korstuma. Pīguojis pi okas, radz yudini un navar nikai dabuot. Kēniņa dāls dabuoj aukliņu, apsīn tū ap kara veiru un īlaiž tū okā. Tys labi padzērs - kēniņa dāls izvalk jū, tagad īlaiž kēniņa dālu, kur jis ari padzer un lyudz, lai valk uorā, bet soldots nagrib vilkt: "Jo uzvuaŗda napuormeisim, tod es tevi pamesšu okā."
Tai tod daguoja puormeit uzvuordus. Kēniņa dāls pījēmja sauktīs karaveirra uzvuordā, karaveirs kēniņa dāla uzvuordā. Jī nasen laidēs īt un īdami sateik kēniņa pili un breinuojas: "Gon beja tys laiks, ka kēniņa pils beja ļūti boguta! Tur beja daudz zyrgu, gūvu, cyuku, bet tagad nikuo nav."
Kēniņš jūs taišņi sateik un pastuosta, ka nūtykuse nalaime: vysi lūpi izzabeiguši. Soldots un kēniņa dāls īguoja pi kēniņa, tkai soldots apgērba kēniņa dāla drēbes, kēniņa dāls soldota. Soldotom beja leluoks gūds, tuodēl ka saucjas kēniņa dāla uzvuordā, tuodēl dzeivuoja kēkī un tyka sarunuots par lūpu ganiņi. Tys soldats dzeivuoja ar kēniņu kupā un ruanuoja ar juo meitom. Vacajam karaveiram, kurs beja par kēniņa dālu, gribējuos kēniņa dālu nūbeigt, tuodēl ka jis var pastuostēt cytim kēniņa ļaudim, ka jis nav kēniņa dāls, bet vīnkuoršais karaveirs. Soldats pastuoveigi runuoja kēniņam, lai dūd taidu dorbu, kuru jis navarēs padareit. Sadūmuoja jī īdūt jam ganīt slymu gūtiņi, kuru jis ganīdams pazaudej. Tagad jam navar īt uz muojom, jo pazuda gūvs. Kū nyu bēdīgam darīt? Uz muojom navar īt, jo īt tod nūsaus. Jis raud, raud - īguodoj putyna vuordus, kurs sacējis: "Jo tev byus kaida nalaime, īguodoj mani."
Jis padūmuoja: "Kaids es asu nalaimīgs, ka izlaižu putynu! Jo nabyutu izlaidis, tad
naradzātu nalaimes."
Putyns tyuleņ pīskrīn pi juo kluotu un vaicoj: "Kuo tu raudi?"
"Kai man narauduot, jo izgaisa gūvs kuru beja īdevis kēniņš ganīt? Tadad munai dzeivei byus gols!"
Putyns pavēlej izgrīzt nu veitūla reikstīti: "Jo ar šū īsissi par zemi, tod celsīs nu zemes daudzi lūpu."
Ganiņš tū izpylda un ceļas nu zemes brīsmīgs lūpu daudzums, kurus jis nūdzan uz muojom. Īzīt kēniņš pretim un breinuojuos, kai vysas nugaisušuos gūvis ir pīcālušuos. Tagad ganiņu kēniņš īvad pilī un labi pacīnej.
Vacais karaveirs, dzeivuodams pi kēniņa, sadūmuoja jam īdūt ganīt sosoju zyrdziņu, jo jis nanūganīs, tod dabuos nuovi. Ganiņš reitā ogri izdzan gonūs tū slymū zyrdziņu, kuru gona, gona i pazūd. Otkon bēdīgais raud, rauduodams īguodoj putynu: "Jo es nabyutu izlaidis putyna, tod naradzātu taidas nalaimes."
Tyuleņ atskrīn putyns - pastuosta nūgrīzt reikstīti: "Īsit par zemi treis reizes, tod dabuosi zyrgus."
Ganiņš tū vysu izpylda, jam ceļas nu zemes vysi nūgaisušī zyrgi, ar kurim jis nūjuoj uz muojom.
Īzīt kēniņš un breinuojuos, ka vysi juo zyrgi ir cālušīs. Tagad ari kēniņš paboroj labi ganiņu par juo lobumu. Trešā dīnā līk kēniņš dzeit pusspruogušu cynku gonūs. Ganiņš nūdzinis gona, gona - tei cyuka ar nūsabeidzja. Otkon jis raud un pīmin tū putnu. Tys putyns atīt uz jū pastuosta nugrīzt reikstīti: "Īsit pa zemi, celsīs vysas nūgaisušuos cyukas." Tai tys padora, tod dzan vysas cyukas uz muojom.
Izīt kēmiņš satyktu, veras, ka vysas juo nūspruogušuos cyukas ir uzcālušuos. Kēniņš ari jū pažāloj par tadidu dorbu. Karaveirs, dzeivuodams pi kēniņa, beja sadūmuojis apprecēt vacuokū kēniņa meitu un kēniņš jam taisa jau kuozas. Tagad karaveirs izdūmoj gonam cytu dorbu. Kēniņš pasoka gonam: "Jo tu par nakti monam kuozom napataisīsi smukas baznīcas, tod es tevi nusaušu."
Bēdīgais ganiņš stuojas pi darba. Jis izīt nakti uorā - raud, raud, cikom atskrīn putyns un pamuoca ganiņu: "Apgrīz treis reizes ap rūku viervīti, un tev pazataisīs baznīca."
Tys tai padora, un pi juo pazataisuos ļūti smuka baznīca, taida, ka vairs uz pasauļa taidas nabeja. Un kluotu pītaisa šyupūtnes, kuruos pats atsagulst un aizmīg.
Reitā kēniņš izīt pasavārtu, redz ļūti smuku baznīcu un pi baznīcas šyupotnes, kuruos šyupuojas ganiņš. Kēniņš stypri sadusmuojas, ka pi baznīcas šyupotnes, grib par reizi nūsaut ganiņu. Tikai tū īraudzēja kēniņa meitas un aizstuoja, ka navajaga saut; šite nav nikas jauns. Kēniņa meitas beja tymā ganiņā stypri īzamīļuojušas un tys ganiņš juom beja stuostījis par visu sovu dzeivi. Tod juos tū vysu izstuosta kēniņam. Kēniņš nyu nūsaun karaveiru un sovu jaunuokū meitu atdūd ganiņam. Jī tagad dzeivoj laimīgi.