Pateicīgie kustoņi.

34. A. 570. 554. J. Cakuls Barkavā. Zīdūnis 1923. Nr. 6.

Reizi vīns jauneklis īsalaidja precībuos - meklēt sev pa pruotam leigaviņu. Beja juoīt cauri lelam mežam. Ejūt cauri šam mežam, jauneklis aizzamaldīja. Īt, īt vasalu dīnu- navar atrast molas. Jau stipri īsagrib ēst. Mežā atrūn bites, grib izjimt madu un apēst, bet bites suoc stipri lyugtīs: "Naēd, cylvāks, mes tev paleidzēsim gryutības laikā."
Jauneklis paklausēja jūs lyugšonas un naaizkēris guoja tuoiuok. Īdams atrūn calmā putna perekli ar mazim bērniņim. Tai kai jam stipri gribīs ēst, jis grib ēst šūs mozūs putniņus. Atskrīn muotīte un mīļi lyudzās, lai naād, sacīdama: "Naēd, cylvāks, mes tev gryutā dzeives breidī byusim pakaļpīgi."
Jauneklis paklausa un aizīt tuoļuok pa mežu, maklādams sev ēst. Nu lelas ēstgribas jū apjam sluopums. Dreiži jis pīīt pi moza upelīša un pīsalīcis suoc dzert iudini. Upē īrauga vēzi, sagiun jū un grib ēst. Vēzis suac ļūti mīļi lyugtīs, lai palaiž vaļā: "Es byušu tev gryutā dzeives ŗeizē ļūti pakaļpīgs."
Jauneklis palaidja vēzi atpakaļ upē un guoja tuoļuok, maklādams molas. Īt, īt un pīīt pi vīnas ustabiņaš. Iguojis īškā, redz vacu vecīti un pīcas skaistas meitas. Vyspyrms jis prasēja paēst; jam īdevja skuobus kuopūstus ar kaltātim vēžim. Lai gon jis taida ēdīņa nīkod nabeja ēdis, tūmār ēst gribējās tik stipri ka apēdja ar soldanu muti. Āzdams suoka stuostīt, ka aizzamadījis, guojis sīvas maklātu.
"Ak, kur lobs dēliņš!" sacīja rogona, "es dūšu tev, kuru gribi, munu meitu, tikai izlosi, bet tuos vīnas skaistuokuos tu vīgli napajimsi. Tev vajadzēs izdarīt dažus dorbus, jo gribēsi jimt tū pošu jaunuokū, skaistuokū. Un jo nasaveiks, tev byus juomierst."
"Labi," atsacīja jauneklis, "paruodi, tyuliņ vyss byus padarīts."
"Ej tur uz upes molu, tur gonās pīcas kēves. Tev juos treis naktis vajadzēs nūganīt, nikur napalaist; jo palaissi, bius kopi: Nūgoni tod atdūšu vīnu meitu, kuru tu gribēsi."
"Labi," dūmuoja jauneklis, "kas tī kū nanūganīt, dūdit kaut desmit, vīna olga!"
Ganīja leidz pošom pusnaktim, kēves ēdja ļūti labi. "Paga, pīsnausšu, maņ stipri īt mīgs nu tuos leluos nūstaiguošonas."
Kai pīgula, tai aizmyga. Zam saules lēkšanu atsamūdīs, redz, ka nav nivīnas ķēves- raud.
Atskrēja lels bišu pyuļs un vaicoj: "Kuo tu, lobais cylvāks, raudi?"
"Maņ vajadzēja nūganīt pīcas kēves, bet es nanūganīju; juos izgaisa. Niu maņ byus nuove."
"Nabādoj, labais cylvāks, mes atdzeisim. Sēd' tikai te pat!"
Dreiži vysas pīcas kēves beja kluotu. Paganīyis leidz brūkašku laikam, jauneklis aizdzyna uz vecītes sātu. Vecīte suoka līlēt: "Ot, labs dēliņš, lobs znūtiņš, ka labi nūganīji!"
Īdevja ēst, un kad paēdja, aizsyutīja gulābu. Tam laikam, kad jauneklis gulēja, rogona sasaucja meitas un soka ruot, kam naizbāgušas. Meitas atbiļdēja, ka navarējis nūbēgt, jo ādušas bites. Ragona stingri pīsacīja meitom, ka ūtrā naktī lyukuotu izbēgt vysaidā ziņā.
Tū nūsaklausīja jauneklis, kurs vēļ nabeja paspējis aizmigt. Jis niu labi saprota, kas tuos par meitom un kas par vecīti.
Ūtrā naktī jauneklis nūganījis leidz pusnaktim, otkon aizmyga.
Pasamūdīs verās: kēves nivīnas un suoc rauduot. Atskrīn mozs putniņš un vaicoj: "Kuo tu raudi, lobais cylvāks?"
Jauneklis atbildēja: Maņ vajadzēja nūganīt pīcas kēves, ka naizgaistu, jo izgaiss, tod muna nuove. Es aizmygu un pasamūdīs vairs naatrodu nivīnas, vysas ir nazkur pailykušas, izgaisušas."
"Naraudi, lobans cylvāks, es tev paleidzēšu," sacīja mozais putniņš un aizskrīdams pīsacīja jaunekļam turpat sēdēt. Par nalelu breitiņu vysas pīcas kēves ir kluot. Jauneklis nūganījis leidz brūkašku laikam, kēves sadzyna sātā. Vecīte otkon suoka līlēt jaunekli, lai gon pruotā dūmuoja pretējū.
"Ot," soka, "lobs dāliņš, ka labi nūganīji, napalaidi nikur tūs palaidņu - kēvu! Es tev niu par tū īdūšu lobas brūkastis, un tod paēdis varēsi īt atsaguļt, atsapyust, tak vysu nakti nagulēji," tai jei runuoja, padūdama jaunekļam brūkastis.
Jauneklis paēdis aizguoja kambarī gulātu. Par breitiņu rogona dūmuoja, ka jauneklis jau byus aizmidzis, sasauca vysas pīcas meitas un suoka otkon buort, kam navarējušas izbēgt nu gona.
Rogona pīsacīja meitom, ka nikai navarēšūt izbēgt, lai nuokūšā naktī salīnūšas upē.
Jaunekļam pavysam naguoja mīgs, jis tikai klausījās, kū runuos rogona ar sovom meitom.
Atguojis vokors. Jauneklis aizzadzinis ar kēvem uz ganībom trešū nakti. Ganīja, ganīja un kai ni turējās, bet aizzamyga otkon, taišņi ap pošom pusnaktim. Atsamūdīs verās: kēves otkon izgaisušas. Te jis īguoduoja, ka vecīte sacīja, lai kēves salīnūšas upē. Pīguojis pi upes, labi apsavēŗa iudinī, bet nikuo naredzēja un suoka rauduot. Izguojis nu upes, vēzis vaicoj: "Kuo raudi, lobais cylvāks?"
"Izgaisa pīcas kēves, kuras maņ vajadzēja nūganīt, bet tagad, jo nanūganīju, maņ byus nuove."
"Labi, naraud, lobais cylvāks," sacīja vēzis, "es tev paleidzēšu, tikai tepat sēdi!"
Pasacījis tūs vuordus, vēzis īšliuca upē. Par mozu breitiņu vēzis iztreņcja nu upes vysas pīcas kēves. Paganījis leidz brūkašku laikam, jis sadzan sātā. Vecīte otkon taipat līlej, ka lobs ganiņš. Paēdis, jauneklis aizgaoja gulātu. Rogoala redz, ka niu ir paspēlējuse vīnu meitu. Jei sasauc vysas kūpā un suoc otkon borgi buortīs. Meitas atbildēja, ka nikas navarējis padzeivuot upē, jo vēži grauzuši vādaru. Cikom jauneklis guļ, rogona apgērb vysas meitas vīnaiduos drēbēs.
Kad jauneklis izagulējis pīsacēļa, jei sacīja: "Nu, dēliņ, atmiņ nu vysom pīcom, kura ir tei, kuru tu gribēji?"
"Es gribu pošu jaunuokū," atteicja jauneklis, jo jis beja izzynuojis, īsaklausīijs nu jūs runas, kad gulēja, ka vīna storp juom ir buorinīte un tei ir poša jaunuokuo, bet navarēja nikai pīdūmuot, kai varātu atminēt. Labi beja nūsaklausījis, ka buorimīte te navysā grib dzeivuot, jo vysas jū padzan, par tū, ka skaistuoka - muotes meitas nabeja skaistas.
Meitas, vysas pīcas sagērbtas vīnaiduos drēbēs, stuovēja sastatītas eiļā. Jauneklis suoka tēmīgī vērtīs, itkai dūmuodams, kurai dūt rūku. Te jis nūmanīja, ka storp vysom klusu stuovūšom, vīna, kura stuovēja pošā molā, pamyrdzynuoja ar lobū aci. Jauneklis nūprota, ka tei buorine, jo ari viņa reizi gribēja tikt nu rogonas nogim laukā. Jauneklis padevja jai rūku. Un pareizi beja atminējis. Obi jaunekļi nūsabučuoja un rogona ar meitom pazuda, palyka par kēvem, bet jauneklīts ar buorenīti dzeivuoja par saiminīkim, un varbyut vēļ šūdīņ dzeivoj, jo nav nūmyruši.