Pateicīgie kustoņi.

35. A. 554. 516. 505. A. Gari-Juone no 67 g. veca A. Kovaļevska Bebrenē.

Tāvam beja treis dāli: Uodums, Juoņis un lgnāts. Vīnu reizi tāvs sadūmuoja izzynuot, vai gudri juo bārni. Tāvs pajēmja ar sevi vacuokū dālu Uodumu, aizguoja uz mežu, pīvedja pi lela elkšņa un prosa: "Kas izītu nu ituo kūka?"
"Nu ituo kūka var pītaisīt vysvysaidu goldu un benču," atbildēja Uodums.
"Gudrs dāls!" padūmuoja tāvs un aizguoja uz sātu.
Ūtrā dīnā tāvs vad vyduskū dālu uz mežu un, pīvedis pi lela ūša, prosa: "Kas izītu nu ituo kūka?"
Nu ituo kūka var pītaisīt vysaidu skapu un komūdu," atbildēja dāls.
"Gudrs dāls!" padūmuoja tāvs un aizguoja uz sātu.
Trešā dīnā tāvs vad jaunuokū dālu Ignātu un, pīvedis pi lela un zoruota ūzula, kurs auga uz teiruma, prosa: "Kas izītu nu ituo leluo ūzula?"
"Jo tāvs ar muoti aizdūtu dālam dusmes, tad jūs uz ituo kūka zariņi varātu pakuort," atbildēja Ignāts.
"Nalabi dūmoj, dāls," padūmuoja tāvs un aizguoja uz sātu. Tāvs izstuostīja muotei, kū dāls pastuostīja un sarunuoja tāvs ar muoti dālu nūnuovēt.
Ignāts beja zvejas mīļuotuojs un vīnā jaukā dīnā tāvs ar Ignātu aizguoja uz jyuru zvejuotu. "Aizsvīd, puisīt, teiklu!" soka tāvs.
Dāls sāduos laiviņā un svīž teiklu, bet tāvs atsametja ceļūs uz jyuras krosta un lyudzas Dīvu, ka Ignātu zivs nūreitu. Te pacēļa lela zivs golvu un Ignāts ar vysu laiviņu ībraucja zivis mutē. Tāvs prīcīgs aizskrēja uz sātu un pastuostīja muotei, ka Ignātu nūreja lela zivs un jis navarēs jū pakuort. Ari muote beja prīcīga. Bet Ignāts kai braucja, tai aizbraucja zivs vādarā un zivs juo nasakūdīja. Pec kaida laika Ignātam īsagribēja ēst. Jim beja pajemts nazīts un škiltovas. Ar nazīti Ignāts pīdruozja skaidu nu laiviņas un ar škiltovom īškeila guni. Tad izgrīzja zivei nu suona gaļas gobolu, izcepja uz guntiņas un paēdja. Tai Ignāts vairuokas reizes pīgatavuoja sev kū ēst. Zivej beja lelas suopes, kad jai grīzja gaļu un kurinuoja guni vādarā, jei sytuos, sytuos un nūspruoga. Viļņs pīsyta zivi ar Ignātu pi jyuras krosta. Ignāts ar nazīti izgrīzja zivei snonus un izleida nu zivis. Turpat uz jyuras krosta sīna pļuovēji pļuovja sīnu. Pļuovēji pamanīja, ka nu azara izleida nazkaids cylvāks un, dūmuodami, ka tys cylvāks ir valns, laidjās bēgt. Ignāts pīguoja pi sīna skaudzes, ar škiltovom aizdadzynuoja sīnu, staigoj plyks ap guni un sylduos. Nu skaudzes natuoli guoja lelceļš un pa tū lelceļu kēniņš ar kučeri braucja svuotūs uz kaidu roganu. Kēniņš apturēja zyrgu un soka kučeram: "Ej paprosi, kas tur par cylvāku!"
Kučers pīguoja pi Ignāta un prosa: "Kamdēļ tu esi plyks?"
"Tamdēļ, ka man nav drēbu," atbildēja Ignāts.
"Kur jyus brauksit?" prosa Ignāts.
"Mes braucam svuotūs uz ūtru kēnesti," atbildēja kučers.
" Nabraucīt bez manis! Dzeivi naatbrauksit atpakaļ!" soka Ignāts.
"Īsim pi kēniņa!" soka kučers, "un pastuosti itū kēniņam!"
"Jo kēniņam manis vajag, lai atīt pi manis!" atbildēja Ignāts.
Kučers atguoja un izstuostīja kēniņam, kū plykais cylvāks runuoja. Kēniņš izkuopja nu karetas un aizguoja pi Ignāta. "Kuodēl tu esi plyks?" prosa kēniņš.
"Tuodēļ, ka nav kuo apvilkt! Īdūd drēbes un es nabyušu plyks," atbildēja Ignāts.
"Kuodēļ tu sacīji nabraukt bez tevis svuotūs?" prosa kēniņš.
"Tuodēļ, ka jyus dzeivi naatbrauksit," atbildēja Ignāts.
"Bet vai tu brauksi ar mums reizē?" prosa kēniņš.
"Braukšu tik ar taidu nūrunu, jo tu apsajemsi manis klausīt un es byušu par tovu vacuokū bruoli!" atbildēja Ignāts.
Kēniņš apsajēmja klausīt Ignātu, dabuoja i drēbu un brauc. Ceļā Ignāts paprasīja nu kēniņa symtu rubļu naudas. Kēniņš naudu ari īdevja un jī brauc tuoļuok.
Vīnā vītā par ceļu skrēja daudz peļu. Ignāts aptuŗēja zyrgu un soka: "Juos mums īzavajadzēs!"
Kēniņam tys napatyka, ka pelem ceļš juogrīž, bet darīt nikuo cyta nabeja, juo apsūlēja Ignātam klausīt. Peles puorskrēja un jī brauc tuoluok. Nalelu gabaliņu pabraucja, otkon par ceļu skudres skrīn. Otkon Ignāts apturēja zyrgu, cikom skudres puorskrēja.
Brauc tuoļuok un sateik cylvāku, kurs nas leidaku.
"Puorūd leidaku!" soka Ignāts.
"Kū es jū puordūšu, ka tikai vīnu pašu sagyvu un tū nasu bārnim?" atbildēja cylvāks.
Es tev samoksuošu symtu rubļu, tik puordūd!" soka Ignāts.
Par symtu rubļu cylvāks beja ar mīru puordūt Ignātam leidaku. Samoksuoja Ignāts par leidaku symtu rubļu, pagluostīja jū un īleidja jyurā.
"Tai pat troks cylvāks!" padūmuoja kēniņš, bet nikuo napasacīja. Tad sāduos vvsi karetā un aizbraucja uz tū pilsātu, kurā dzeivuoja meita - rogona.
"Tagad navajag braukt taisni uz meitu," soka Igmāts, "pyrmuok vajag nūstuot kur cytur un tad reitā varēs īt pi meitas tāva!"
Tai jī nūstuoja cytā vītā un puorgulēja nakti.
"Nu tagad," soka Ignāts kēniņam, "tu ej uz meitas tāvu, bet zyni, ka meitas tāvs tev meitas naruodīs un dūs pyrmuok dorbu. Tu nasajem pats struoduot, bet atej uz mani!"
Kēniņš aizguoja, bet Ignāts palyka. Aizguoja kēniņš uz meitas tāvu un suoka stuostīt, ka jis atbraucja uz juo meitu svuotūs.
"Pyrmuok vaiag tev pastruoduot, lai es radzu, vai tu prūti dorbu, tad runuosim par lītu! Leidz reitam tu izkuļ divpadsmit skaudžu mīžu, tai ka nivīna cisiņa nabyutu aiztykta!" soka meitas tāvs kēniņam.
Kēniņš apsūlēja izkuļt un atguoja uz Ignātu.
Nu kaidu dorbu meitas tāvs uzlyka?" prosa Ignāts.
"Lyka izkuļt divpadsmit skaudžu mīžu, ka nivīna cisiņa nabyutu aiztykta!" atbildēja kēniņš.
Ignāts uzšvilpuoja un pīskrēja daudz peļu. "Leidz reitam, pelītes, izkulīt divpadsmit skaudžu mīžu, ka nivīna cisiņa nabyutu aiztykta, un mīžus saberīt vīnā vītā!" soka Ignāts pelem.
"Labi, izkulsim!" atbildēja peles un aizskrēja. Leidz reitam mīži beja ari izkulti un sabārti vīnā vītā.
"Nu tagad," soka Ignāts kēniņam, "ej uz meitas tāvu un pasoki, ka dorbs ir izdarīts. Meitas tāvs tev paruodīs meitu, bet otkon aizliks dorbu un verīs - tu pats nasajem darīt, bet ej uz mani !"
Kēniņš aizguoja uz meitas tāvu un pasacīja, ka uzlyktais dorbs ir izdarīts. Meitas tāvs tū jau zynuoja un paruodīja kēyiņam sovu meitu caur divpadsmit stykla durovom. Meita speidēja kai saule un kēniņam cīši patyka.
"Bet man ir vēļ dorbs," soka meitas tāvs, "un kad šū dorbu izpildīsi, tad varēs runuot par lītu!"
"Kaids dorbs ?'" prosa kēniņš.
"Man ir izsāti divpadsmit pyuri liynsāklu un jau aizacātas, tuos lynsākslas leidz pādējai vajag izlasīt nu zemes, ka otkon byutu divpadsmit pyuru!" atbildēja meitas tāvs.
Kēniņš apsūlēja izlasīt lynsāklas un aizguoja uz Ignātu. "Nu kaidu dorbu meitas tāvs uzlyka?" prosa Ignāts.
Lyka izlasīt divpadsmīt pyuru izsātūs un jau aizacātūs lynsāklu," atbildēja kēniņš.
Ignāts uzšvilpuoja un pīskrēja daudz skudru.
"Leidz reitam, skudrītes, izlosīt izsātūs un aizacātūs divpadsmit pyuru lynsāklu un saberīt vīnā vītā!" soka Ignāts.
"Labi, salasīsim!" atbildēja skudres un aizskrēja. Leidz reitam lynsāklas ari beja izlasītas un sabārtas vīnā vītā.
"Nu tagad," soka Ignāts, "ej uz meitas tāvu un pasoki, ka dorbs ir izdarīts. ,jo vēļ tev meitas tāvs liks kaidu dorbu, verīs - pats nadori, bet atej uz mani!"
Kēniņš aizguoja uz meitas tāvu un pasacīja, ka dorbs ir izdarīts. Meitas tāvs tū jau zyņuoja. Šūreiz meitas tāvs atļuovja kēniņam ar meitu parunuot. Kēniņš beja cīši prīcīgs.
"Man vēļ ir mozs darbiņš," soka meitas tāvs, "ir treju godu kēve namuocīta ni braukt, ni juot kēve, izmuoci tu jū un tad dzersim kuozas!"
"Itū dorbu es pats bez Ignāta izdarīšu!" padūmuoja kēniņš un jau gribēja vest kēvi nu staļļa, bet īguoduoja nūrunu ar Ignātu, ka juo klausīt, un soka kēniņam: "Reit reitā es atīšu un izmuocīšu!"
Kēniņš aizguoja uz Ignātu.
"Nu kaidu dorbu meitas tāvs vēļ uzlyka?" prosa Ignāts. Tagad jau pavysam vīglu - izmuocīt juot treju godu kēvi. Šū dorbu es pats gribēju izdarīt!" atbildēja kēniņš.
"Tei kēve byus tova nuokūšuo sīva! Labi izdarīji, ka napasajēmi, cytaidi tu byutu beigts! soka Ignāts. "Tagad ej uz kalēju un izkaļ vīnu pudu smogu dzelža vāzdu," soka Ignāts.
Kēniņš aizguoja uz kalēju, izkola vīnu pudu smogu dzelža vāzdu un atnesja. Ignāts pajēmja vāzdu, pasvīdja gaisā un pastatīja sovu mozū pierstiņu. Vāzda, krizdama uz pierstiņa puorlyuza.
"Itai naloba! Ej izkiaļ divēju pudu!" soka Ignāts. Kēniņš aizguoja un izkola divi pudi smogu dzeļžu vāzdu. Otkon Ignāts paavīdis vāzdu gaisā un pastatīja sovu mozū pierstiņu. Vāzda, krizdama uz mozuo pierstiņa, puorleika.
"Itei naloba! Ej izkaļ treis pudi smogu dzelža vāzdu!" soka Ignāts. Kēniņš aizguoja un izkola treis pudi smogu dzelžu vāzdu. Otkon Ignāts pasvīdja vāzdu gaisā un pastatīja sovu mozū pierstiņu. Vāzda krita uz mozuo pierstiņa, bet nikuo!
"Itei loba!" soka Ignāts. Ignāts ar kēniņu beja vīnaida auguma un vīns ūtram leidzīgi.
"Tu palīc muojuos, bet es īšu!" soka Ignāts. Kēniņam pēc nūrunas beja juoklausa Ignāts un jis ari palyka muojuos. Ignāts pajēmja sovu vāzdu un aizguoja uz meitas tāvu.
"Kur tei kēve ir?" prosa Ignāts.
"Aizkolta aiz divpadsmit durovom un pīsīta uz divpadsmit kēdem!" atbildēja meitas tāvs.
Ignāts īguoja stallī izsyta ar sovu vāzdu divpadsmit durovas, puorsyta divpadsmit kēdes un izvedja kēvi uz pogolma, vys lobi vīn īmazdams jai suonūs ar sovu vāzdu.
"Es paturēšu kēvi, tev lobuok byus izkuopt," soka meitas tāvs.
"Navajag!" atbildēja Ignāts, "es pats tikšu golā."
Sāduos Ignāts uz kēves. Kēve pasacēļa gaisā, iznesja uz jyuras un svaiduos uz vysom pusem, ka Ignātu īsvīst jyurā. Bet uz kuru tik pusi kēve pasasvīž, Ignāts vys syt ar sovu treju pudu vāzdu. Tai svaidījās, svaidījās kēve, syta, syta jū Ignāts un kēve vairs naspēja skrīt. Atjuoja Ignāts uz pogolmu, kēve jau mīrīgi stuov, bet jis vys syt un syt.
"Nasit, nasit juos vairuok, redzi, ka jei mīrīga stuov!" soka meitas tāvs.
Ignāts kēvi īlaidja stallī. Itei kēve beja tei paša rogona un cikom skraidīja pa jyurom, pazaudīja jyurā gradzynu. Ignāts pīguoja pi meitas tāva un soka: "Vysi dorbi ir izdarīti un tagad juosalauloj!"
"Kū lauluosīs, ka šūdīņ meita jyurā mauduodamuos pazaudēja gradzynu! Daboj nu jyuras gradzynu un tad varēs lauluotīs," soka meitas tāvs.
Ignāts aizguoja uz jyuras krostu, pasaucja nazkod palaistū leidaku un soka jai: "Jyurā ir īkritis zalta gradzyns, daboj tu juo man!"
Leidaka aizskrēja, meklēja, meklēja un, atskrējuse, soka: "Nav nikur gradzyna!"
"Vajag byut! Skrīn pasaver lobuok!" soka Ignāts. Leidaka aizskrēja un atskrējuse saka: "Atrodu! Gradzyns ir izzamaucīs uz leluo vēža kuojas un es navaru dabuot!"
"Pagaidi!" soka Ignāts. Tyulen Ignāts izcepja vardi, padevja leidakai un soka: "Aiznes itū vardi un nūsvīd leluo vēža prīškā! Vēzis kers vardi, bet tu pa tū laiku ar asti nūsit nu vēža kuojas gradzynu un atnes!"
Leidaka pajēmja vardi un aizskrēja. Na par garu laiciņu atskrēja leidaka, atnesja gradzynu un padevja Ignātam. Ignāts ar vysu gnadzynu atguoja uz kēniņu un soka: "Aiznes itū gradzynu un padūd meitas tāvam! Vairuok dorba nabyus un vajadzēs braukt lauluotūs! Kad atbrauksit nu baznīcas un izīsit pastaiguotu pa duorzu, tu paprosi nu sovas sīvas, kurā ustobā jyus gulēsit un aizzeimej lūgu. Vokorā, kad aizīsit gulāt, meita liks uz tevis rūku, tad kuoju, bet naļaun jai tuo darīt - jei tevi nūgulēs! Kad navarēsi atsasorguot, izej uorā un es tevis tur gaidīšu un es tikšu ar jū golā!"
Kēniņš aizguoja uz meit,as tāvu un atdevja tam gr.adzynu. "Tagad var braukt lauluatūs!" soka meitas tāvs.
Kēniņš ar meitu aizbraucja uz baznīcu, sasalauluoja, atbraucja atpakaļ, paēdja, padzēŗa un izguoja pastaiguotu par duorzu. "Kurā ustobā mes šūnakt gulēsim?" prosa kēniņš.
"Itymā," ruodīdama uz ustobas lūgu, atbildēja sīva. Kēniņš aizzeimēja lūgu un otkan staigoj pa duorzu. Atguoja vokors. Vysi aizguoja gulātu. Guļ kēniņš ar sovu sīvu un sīva izlyka uz juo sovu rūku.
"Es nagribu, ka rūku lyktu," atgryuzdams rūku, soka kēniņš. Sīva otkon izlyka kuoju. Kēniņš nūgryudja kuoju, sīva otkon izlyka rūku. Kai kēniņš nūgryuž kuoju, otkon rūka viersā. Redz kēniņš, ka izzasorguot navarēs un soka: "Man vajag izīt uorā!"
Sīva nagribēja laist, bet kēniņš vys izguoia. Pi aizzeimētuo lūga jau stuovēja Ignāts ar sovu vāzdu.
"Tagad tu pastuovi te, es īšu īškā!" soka Ignāts kēniņam. Kēniņš palyka stuovādams, bet Ignāts īguoja īškā un atsagula pi kēniņa sīvas.
"Kur tu tik ilgi beji?" prosa meita. "Tepat pastaiguoju," atbildēja Ignāts.
Otkon meita izlyka rūku uz Ignāta, Ignāts nūgryudja. Meita izlyka kuoju, Ignāts nūgryudja, sacīdams: "Nalein!"
Meita napaklausīja un izlyloa rūku. Tad Ignāts tryukuos nu gultas, pagyva sovu dzelža vāzdu un suoka sist nu vysa spāka. Syta, syta Ignāts meitu un prosa: "Cik tev ir spāka?"
"Man vēļ tik spāka, kai treju godu zyrgam!" atbildēja meita. Otkon syta, syta Ignāts meitu un prosa: "Cik tev ir spāka?"
"Man tik spāka, kai treju dīnu bārnam!" atbildēja meita. Tad Ignāts īsyta vēļ reizi meitai par dagunu.
"Syti, syti un golā pabučuoji!" soka meita. Ignāts izguoja uorā un soka kēniņam: "Tagad ej, gulstīs pi sīvas un guli mīrīgs, bet reitā brauc uz sovu kēnesti un te napalīc. Es aizīšu prīškā uz ceļa par ubadziņu un tu pajemsi mani leidza!"
Kēlniņš īguoja ustobā, puorgulēja par nakti, reitā cēļās un soka sovam sīvas tāvam: "'Tagad vajag braukt uz sātu!"
"Nabrauc, palīc te pat, es tev dūšu pusi kēnestes un voldi!" atbildēja sīvas tāvs.
Kēniņš nagrib palikt, bet sīvas tāvs jau atdūd sovu vysu kēnesti, lai tik nabrauc. Bet kēniņš napalīk un sēdīs zyrgūs, obi ar sīvu brauc uz sātu. Ceļa molā kēniņš īsavēŗa ubadziņu un soka sīvai: "Vajag pajemt itū ubadziņu aizvest, jis munas kēnestes!"
"Kaids tu kēniņš, ka ubogus voduosi!" soka sīva.
Kēniņš sīvas napaklausīja, īsādynuoja ubadziņu, kurs beja Ignāts, karētā un aizbraucja uz sātu. Pilī kēniņš īdevja Ignātam ustabu. Vokorā vysi atsagula, puorgulēja nakti, reitā cēļās un kēniņš ar sovu sīvu suoka brūkastis ēst. Sīva pajēmja kēniņu un svaida pa sovom rūkom kai odotu.
"Kur tad tys tovs spāks palyka, ar kuru tu mani savaļdīji uz jyuras un puorgulēji pyrmū nakti?" prosa sīva.
"Tys nabeju es, tys beja muns vacuokais bruols!" atbildēja kēniņš.
"Kur ir tovs vacuokais bruoļs?" prosa sīva.
"Ek par pogolmu īt, pa lūgu ruodīdams uz Ignātu, soka kēniņš. Kēniņa sīva pagyva zūbynu, izskrēja uorā, pīskrēja Ignātam nu īpakaļes un atcierta obi kuojas. Ignāts bez kuojom nūruopuoja uz mežu, bet kēniņa sīva atskrēja uz pili pavēlēja vysai pilsātai izdzeit uz teiruma cyukas un kēniņu pīlyka par gonu, bet paša boguoti dzeivoj pilī. Sēd Ignāts mežā ceļa molā un dūmoj. Redz jis, ka pa mežu īt cylvāks bez rūku. Pīguoja pi Ignāta cylvāks bez rūku un suoka jī obi runuotīs. Runuojas, runuojas un izzynuoja, ka obi ir styprinīki un vīnam rūkas un ūtram kuojas ir atciertuse kēniniņa. Ūtrā kēnestī kēniņa meita dalīja duovonas nabogim. Sasarunuoja jī abi īt uz tū kēnesti un nūzagt tū kēniņa meitu. Ignāts apsakēŗa tam, kurs beja bez rūku ap koklu un aizguoja obi. Jau beja pīguojis daudz ubogu un duovonas dalīja, bet kēniņa meitas nabeja.
"Lai dola tys duovonas, kas dūd!" soka styprinīki.
Sulaiņi paziņuoja kēniņa meitai, ka ubogi grib jū pašu redzēt. Kēniņa meita izguoja pasaruodīt ubogim. Styprinīki jū sagyva, atnesja uz mežu, iztaisīja uztabiņu un dzeivoj vysi treis. Styprinīki aizīt uz mežu, sagyun kaidu zvēri, atnas un kēniņa meita izvuorej.
Pec kaida laika styprinīki pamanīja, ka uz jū ustabiņu staigoj un ir pīsasitis pi kēniņa meitas valns par bryutgonu. Kaidu reizi styprinīki izguoja it kai uz mežu, bet paši nūsaglobuoja pi ustabiņas un gaida. Na par garu laiciņu atguoja nazkaids jauns kungs un īguoja ustabiņā. Ignāts soka ūtrajam styprinīkam: "Tu mani izceļ uz jumta, bet pats kloudzynoj pi durovom."
Ignāts pīšlyucja pi škursteņa un sēd, bet ūtrais styprinīks suoka durovuos kloudzynuot. Valns izdzierda, ka atīt styprinīki, tyulen puorsataisīja par bolūdi un gribēja caur cepli pa škursteņu izskrīt, bet Ignāts jū sagyva un soka: "Tyki, valns, rūkā, tagad dzeivs napaliksi!"
Ignāts nūsalaidja ar bolūdi nu jumta zemē un syt valnu. Valns soka: "Palaidīt mani dzeivu, es aizvesšu jyusus uz taidu olūtu, kuŗā, kad pamērcīsit rūkas vai kuojas, uzreizes pīaugs!"
Styprinīki palaidja kēniņa meitu uz sātu, bet Ignāts vīnā rūkā tur bolūdi, ar ūtru apsakēŗa ūtram styprinīkam ap koklu un aizguoja pi kaida olūta.
"Pamērcējit itymā olūtā atcierstuos rūkas un kuojas un juos pīaugs!" soka valns. Ignāts natic valnam un, dabuojis turpat ūzula vāzdu, ībuozja olūtā. Vāzda apdaga.
"Ak, tu vēļ muonēsi myusus!" soka styprinīki un suoka valnu sist.
"Palaidīt mani dzivu, es jyusus aizvesšu uz lobu olūtu!" prosuos valns.
"Aizved, tūreiz palaissim!" atbildēja styprinīki. - Īt otkon styprinīki uz ūtru olūtu.
"Itys byus tys lobais olūts," soka valns. Ignāts ībuozja apdagušū vāzdu, izvylka, nu vāzda ar myzu kaj beja, tai ir.
"Es paturēšu valnu, bet tu īkar yudenī sovas atcierstuos rūkas!" soka Ignāts ūtrajam styprinīkam. Styprinīks īkuoa yudenī sovas atcierstuos rūkas un rūkas pīauga.
"Tagad tu paturi valnu, es īkuoršu sovas kuojas!" soka Ignāts.
Ūtrais styprinīks pajēmja valnu un Ignāts īkuoŗa yudenī kuojas. Kuojas pīauga. Styprinīks nūsyta valnu, izaškeira un īt kotrs sovu ceļu.
"Īšu sova jaunuokuo bruoļa, kēniņa, pasavārtu, kai jis dzeivoj, dūmoj Ignāts. Īt Ignāts un redz, ka kēniņš gona cyukas. Ignāts atsasāda uz akmeņa un pasaucja pi sevis kēniņu. Runuoja, runuoja jī sovā storpā un kēniņš izstuostīja Ignātam vysu sovu dzeivi.
"Kur tovs vacuokais bruols palyka?" prosa Ignāts.
"Muna sīva jam atcierta kuojas un nu tuo laika es nazynu, kur jis ir," atbildēja kēniņš.
"Tu mani pazeist?" prosa Ignāts.
"Na, napazeistu," atbildēja kēniņš.
"Es asmu tovs vacuokais bruoļs un tagad tu tyuleņ laid cyukas sātā!" soka Ignats.
Kēniņš paklausīja Ignātu, palaidja cyukas uz sātu un obi ar Ignātu īt pils pogolmā. Izskrēja kēniniņa nu piļs un klīdz uz kēniņa: "Es tev paruodīšu cyuku gonam, ka tik agri palaidi cyukas uz sātu!"
Pagolmā beja pylns karetu, ar kurom beja sabraukuši vīsi. Te kur gadījās, nasagadīja Ignātam zam rūkom vacuo treju pudu vāzda un jis, pagyvis vāzdu, suoka sist kēniniņu. Syta, syta, cik vīn varēja un prosa: "Cik tev ir spāka?"
"Manis ir tik spāka, kai treju dīnu bārnam," atbildēja kēniniņa.
"Tagad tu ej izkaļ lelu vasari un kotru reitu sit ar jū treis reizes sīvai par dagunu, tad tu varēsi pavacam valdīt sovu kēnesti!" saka Ignāts kēniņam.
Kēniņš izkola vasari, katru reitu syta ar jū sīvai treis reizes par dagunu un valdīja kēnestī, bet Ignāts aizguoja sovu ceļu.