Zvejnieks un viņa sieva.

4. A. 555. Skolniece M. Ašinīce Preiļos. N. Rancāna kr.

Dzeivova reizi veirs ar sīvu, juo ustobeņa beja jau nūsaškeibusēs uz suonim. Veceite nūsadorbovuos ar vērpšonu, veirs beja slyms. Sīva prosa veiram: "Iztaisi sileiti!"
Bet veirs soka: "Īšu giutu zyvu."
Jis nūgivs labi daudz zyvu un ari vīnu zalta zivteņi. Zivteņa īsuola praseitīs, lai palaiž, tūlaik jei jam dūs, kū tik jis gribēs. Veceitis soka: "Man vajaga sileitis."
Tod zivteņa atbildēja: "Ej iz muojom, sileite byus sataiseita."
Vaceits atīt ar zivim da ustobys durovom, veruos: pi durovom stuov sileite. Sīva pajam tū sileiti, breinuojuos un soka: "Kur tu jū jēmi?"
Tūlaik veirs soka: "Es sagivu taidu zivteņu. jei man pavaicuoja, kuo vajaga. Es paprasēju sileiti, jei man i īdeve."
Tūlaik sīva soka: "Kamtu napalyudzi, lai jei īdud ustobinu?"
Tūlaik veceits nūīt da zivteņei i soka: "Alei šur, kū es nu tevis grybu. Īdūd man ustobeņi."
Zivteņa soka iz juo: "Ei tik uz muojom, vyss kas byus padareits."
Veceits atīt uz muojom i redz, ka sīva vērpj jaunā ustobā, i klētiņā ir daudzi maizeitis. Tod sīva soka: "Navarēji tu nu zivtenas paprasīt gūteņu un zvīdzeņu rotus."
Tūlaik veceits aizīt da tai zivteņai un soka: "Zivten, man nav ni gūteņis, ni zyrgu, ni rotu."
Zivteņa soka: "Ej tik muojuos, vyss kas byus gotovs."
Veceits, daīdams da muojom, verās: pi muojom stuov zyrgs, gūvs un roti. Par tū veceits ļūti nūsaprīcova. Tūlaik veceits ar zyrgu nūbrauc pi rodu un rodus palyudze uz muojom. Veceits īsuoka stuostīt: "Mums ir taida zivteņa, jei mums īdeva ustobu, gūvi, zyrgu u. t. t."
Tūlaik veceite soka: "Vajag palyugt zivteņi, lai attīt da myusu un lai izvuorej ēst."
Veceits nūguoja da zivteņai i soka: "Zivteņ, mož tu varātu izvuoreit ēst."
Zivteņa tikai pamola ar asti i īskrēja yudinī. Veceits atguoja uz muojom, verās: ustobeņa vaca, nav ni zyrga, ni gūteņis, ni rotu, nikuo. Tagad veceits ar gostim nūskuma un bāduojās ka tai nūtyka.