Zvejnieks un viņa sieva.

5. A. 555. J. Sproģis Koknesē, Brīvzemnieka "Mūsu taut. pasakas" 18. LP. VII, II, 29, 2, 2.

Bija reiz vīrs un sieva. Abi dzīvoja lielu lielā nabadzībā skābiņu ķērnē, jo citas pajumtes tiem nebija. Pie tam tie dzīvoja gaužam nesaticīgi: vienādi vien ķildojās, lamājās, plūcās un žēlot žēlajās par savu trūcīgo dzīvi.
Reiz pie viņiem atskrēja melns putns ar tādām acim, kas zibēt zibēja, un sacīja: "Ko jūs te ķildojaties un žēlojaties? Es gribu jums sagādāt labāku dzīvi. Kad jums manis vajaga, tad paplaušķinājiet tikai rokām un pasauciet šādiem vārdiem: "Zelta putniņ, saules staros! Zelta putniņ, mēness staros! Zelta putniņ šurpu, turpu!"
To sacījis, putniņš pazuda. Vīrs ar sievu drīz vien jau darīja tā, kā putniņš bija pamācījis. Tie plaušķināja rokām un sacīja: "Zelta putniņ, saules staros!" un tā tālāk.
Putniņš tūdaļ bija klāt, paņēma vīru ar sievu, izveda tos no skābiņu ķērnes, ieveda branga mājā un teica : "Še jūs dzīvosit labāki un plašāki."
Padzīvoja vīrs ar sievu kādu laiku brangā mājā un viss tiem še sākot patika ļoti labi. Bet drīz apnika abiem arī brangā māja un tie ķildojās, lamājās, plūcās un žēlot žēlojās kā senāk, jo tiem gribējās citas, vēl labākas mājas. Tie paplaušķināja atkal rokām un pasauca: "Zelta putniņ, saules staros! .. ."
Putniņš atkal bija klāt, paņēma vīru ar sicvu, izveda no brangās mājas, ieveda kunga ērbēģī un sacīja: "Dzīvojiet nu še mierīgi un godīgi, še jums netrūks re nieka!"
Un tiešām vīrs ar sievu nu dzīvoja kā bagāti kungi, viss tiem bija pilnā mērā: bagāti apģērbi, gardi ēdieni, dārgi vīni un visādi saldumi. Sākot tie gaužam priecājās par jauno jauko dzīvi. Bet kādu laiciņu labi padzīvojušiem, tiem arī še viss apnika. Un ņēmās tie tāpat kā senāk ķildoties, lamāties, plūkties, žēloties, ka arī še trūkstot šis un tas, ka gribētos tiem vēl labāku dzīvi. Tā domādami, tie atkal paplaušķināja rokām un pasauca: "Zelta putniņ, saules staros! . . ."
Putniņš, zināms, bija atkal klāt un vaicāja: "Nu, ko tad jūs vēl gribat no manim?"
Vīrs ar sievu tūdaļ sāka ķildoties. Vīrs kliedza: "Man gribas būt par ķēniņu!"
Sieva brēca: "Man gribas būt par pašu Dievu!"
Ķildojās, lamājās abi un tik ko nesāka jau plūkties. Putniņš klausījās, klausījās un galā dusmīgs sacīja : "Es jūs izvedu no skābiņu ķērnes un ievedu brangā mājā - jums apnika! Es jūs pacēlu par lieliem kungiem, devu jums kungu dzīvi - jums apnika! Un tagad jūs, nepateicīgie plātprātiņi, kārojat būt par ķēniņu un pat par Dievu. Eita atpakaļ savā skābiņu ķērnē! Tupiet un skābstiet tur visu mūžu, tāpēc ka ne ar ko nekad nebijāt mierā un saticīgi savā starpā."
Un vīrs ar sievu dzīvoja atkal kā dzīvojuši - skābiņu ķērnē.
Piezīme. Šī liekas būt pazīstamā Grimmu pasaka. P. Š.