Zvejnieks un viņa sieva.

6. A. 555. Ernsts Birznieks no Anša Kanberga Dzirciemā. Jkr. III, 33 (11). LP. VII, II, 48, 2, 2.

Bija saimnieks. Nevarēja sacīt, ka tas bagāts, ne arī ka tas nabags, bet tā uz pusrata. Dievs viņam bija devis it labu ražu; visi stāģi bija pilni, bet malkas nebija ko labību nokult. Kad ies mežā cirst Dieva audzināto malku, tad mežsargs atņems cirvi, kungs padzīs no mājām, bet saimniekam pašam nav naudas malku nopirkt.
Dārzā gan ir liels, vecs bērzs, ar to varētu pāris rijas nokult, bet saimniece to neļauj cirst. Saimnieks nodomā nocirst veco bērzu paslepeni, lai saimniece neredz. Kādā rītā vēl krēslā, kamēr saimniece guļ, viņš pats dārzā iekšā un grib cirst veco bērzu. Patlaban jau saimnieks atvēzinājis cirvi uz cirtienu, te vecais bērzs iesāk lūgties: "Mīļo saimniek! necērt mani! Kas tev no manis liels būs?"
"Lielais jau nu gan no tevis nekas nevar būt, bet malkas jau gan pietiks pāris rijas labības nožāvēt," tā saimnieks, cirvi laizdams, atteic.
"Necērt vis!" tā atkal bērzs saka, "ej iekšā, tur tev būs nauda priekšā, varēsi vai cik malkas sapirkties."
Saimnieks iet iekšā un, patiesi, pilns kakts naudas. Viņš tūlin prom pie kunga, nopērk malku un liek to par naudu pārvest. Visi brīnās: viņš vēl nav nokūlis ne grauda, un tam jau tik daudz naudas. Bet saimnieks neliekas to ne dzirdot, viņš dzīvo bagāti. Saimnieks tagad tik ilgam dzīvo lieliski, bagāti, kamēr apnīkst. Nu viņš paķer cirvi un atkal dārzā iekšā cirst bērzu. Vecais bērzs lūdzas atkal: "Necērt vis mani! kas tev no manis liels būs"
Saimnieks atteic: "Kas no tevis man liels var būt? Bet jācērt man tevi tik tā kā tā ir. Vienīgi, ja tu mani pataisi par kungu, es tevi atstāju augam."
"Labi, necērt, tu paliksi par kungu; bet tev jāuzgaida, kamēr kungs nomirs."
Saimnieks iet atkal prom. Pēc kāda laika atnāk no muižas ziņa, ka kungs nomiris, neatstādams neviena mantinieka. Tagad viss pagasts salasīsies un no sava vidus izvēlēs kungu.
Mūsu saimnieks tūlin prom kā nagla. Visi sanāk, sāk spriest: "Kādu vēlēsim?"
"Nu, kādu tad lai ceļam? Jāceļ tāds, kam vairāk nauda tad zini, ka būs magaričas."
Visi vienbalsīgi iecēla mūsu saimnieku par kungu. Nu saimnieks dzīvo atkal kādu laiku par kungu, bet arī tāda dzīve viņam drīzi apnika. Viņš sarunā atkal ar sievu un iet cirst bērzu Vecais bērzs lūdzas: "Necērt vis mani! Kas tev no manis liels būs?"
"Ja es palieku par ķeizaru, tad tu vari augt, bet citādi tevi necirtīšu."
"Paliksi, paliksi par ķeizaru! Tev tikai jānogaida, kamēr šo ķeizaru kaŗā nokaus."
Pēc kāda laika izceļas kaŗš un ķeizaru karā nokauj. Nu saaicina visus kungus un no tiem ceļ ķeizaru. Un kā par brīnumiem! par ķeizaru ieceļ mūsu veco saimnieku, tagadējo kungu.
Kādu laiciņu jaunais ķeizars rādās būt ar savu likteni mierā, bet kas nu nezaņķi piepildīs? Vēl viņš grib palikt par pašu Dievu, grābj cirvi un prom pie vecā bērza: "Ja tu mani pataisīsi par Dievu, tad es tevi vēl necirtīšu!"
Vecais bērzs brītiņu apdomājas un tad atteic: "Raudzīsim to izdarīt. Liec iejūgt četrus melnus zirgus un brauc ar sievu, ar bērniem trīs jūdzes uz jūŗas pusi pie lielā priežu kalna. Tur jūs ar sievu varat kāpt ārā, tad paliksit par dieviem."
Ķeizars tūlin uz mājām un uz mata izpilda vecā bērza pa
vēli. Tikko pie priežu kalna nonākuši, viņš liek pieturēt zirgus, un abi ar sievu, katrs no savas puses lec no ratiem ārā. Bet līdz ko atsniedz zemi, tie paklūp četrrāpus, paliek par lāčiem un miško mežā iekšā.
Kučiers griež zirgus atpakaļ un brauc ar bērniem uz mājām. Bērni nu valda tēva vietā.
Piezīme. Sal. pirmā daļā 222. numuru. P.Š.