Zvejnieks un viņa sieva.

7. A. 555. Teicējs O. Romančuks, Rozentavas pag. Latvju kultūras kr.

Dzeivuoja vactāvs un vacmuote; jīm nabeja bārnu, bet vacmuote vis dūmuoja par tū, kai byutu labi, jo byutu jīm dāls. Vactāvs dabuoja nu vīna kaimiņa pupu, kuru vajadzēja pasadynuot zam gultas. "Kad pupa izaugs, tad iztais trepes un lein leidz pašam galam," teicja jam kaimiņš, "tad tu īraudzēsi lelu malnu suni, kurs pasacīs, kū tev tuoļuok darīt."
Vactāvs atnezja tū pupu uz sātu un pasadynuoja zam gultas. Pupa auga lela. Vactāvs atjēmja gultu. Pupa auga un izauga leidz grīztim. Tad otkon auga un izauga leidz jumtam; atjēmja vactāvs ari jumtu. Tad sataisēja trepes un suok kuopj leidz golam. Tur jis īraudzīja lelu malnu suni. Suns vaicuoja vactāvam: "Kuo tu gribi?"
"Dāla," atbildēja vactāvs.
"Labi," pasacīja suns, "ej un soki sīvai, lai viņa cierš gaļu un cap uz plītas."
Vactāvs, atnuocis pi sovas buobas izstuostīia jai, kū vajag darīt. Vacmuote tyuleņ suoka struoduot, un kai cierta gaļu, tai nūgrīzja sev pierstu, un izsvīdja uz cepļa, un suoka otkon grīzt galu. Uz reizes izdzierda vactāvs, ka uz cepļa runuoja bolss: "Māmiņ, nūjem mani nu korstuo cepļa!"
Vacmuate, atskrējuse, nūjēmja nu plītas smuku puiku. Nu prīcas vactāvs sadūmuoja otkon leist pa trepem leidz pupas golam un pascīt suņam paļdīs, un nūduot tū izcaptū gaļu. Tad padarīja. Suns gaļas napajēmja, bet prosa, lai jis dūd padzert. Kad vactāvs īdevja suņam dzert, pupa suoka augt vēl. Suns prasa vactāvam, kū jis vēl grib. Vactāvs soka: "Gribu, lai lobuok aug muna maizīte!"
"Labi," atbildēja suņs, "ej un struodoj vīnu nakti, tad byus maizes tik daudz, ka nivīnam boguotam nav tik!"
Vactāvs pastuostīja sovai buobai un aizguoja uz teirumu. Buoba dūmuoja, dūmuoja un sadūmuoja, ka na labi pasacīja vactāvs suņam. "Dēļ kam tei maize? Lobuok byutu naudas pylnas ustobas!" soka buoba.
Kai sadūmuoja, ta uz reizes aizskrēja uz teirumu pi vactāva un suoka jū lomuot, un dzeit uz sātu un prasīt nu suņa naudas. Vactāvs paklausīja sovas sīvas un uotruok atskrēja uz muojom. Sataisīja augstuokus trepes un suoka kuopt pi suņa. Pupa pa tū laiku izauga jau leidz dabasim. Vactāvs naizkuopja leidz pusei kai buoba suoka sovu dālu syutīt pēc montas. Tas kuopja kūpā ar sovu cyuku, ar kuru jis pastuovīgi spēlēja. Naizkuopa dāls caturtas daļa, kai vacmuote sadūmuoja otkon kaut kuo paša prasīt nu suņa, un suoka kuopt paša. Tikkū izkuapja vysi pa trepem leidz suņam, uz reizes trepes salyuza un vysi nūkrita nadzeivi.