Zvejnieks un viņa sieva.

8. A. 555. 314. 502. M. Šiliņa 1875. g. Slampeniekos, A. Bīlenšteina kr. LP. VI, 793 (127, 7)

Vienreiz bijis viens darbinieks, tam nebijis bērnu. Bet kādu dienu viņš braucis no meža mājās un neraudzījis ceļmalā mazu bērniņu gulošu. Viņš to uzcēlis un pārvedis savai sievai. Tā 'atkal par bērniņu ļoti priecāj'sies un abi sprieduši, ka Dievs pats šo bērniņu viņiem dāvinājis un ka tas jāaudzina. Tikai to viņi nezināj'ši, vai bērns krustīts, vai ne, un ja krustīts - .kādā vārdā tad. Tomēr, lai nu kā - beidzot iesaukuši viņu par Lauriņu un audzinājuši.
Pagāj'ši kādi divi gadi, kamēr tēvs to bērnu pacēlis; te tēvam rādījies sapnī, ka tam viss būšot laimēties; ko Lauriņa vārdā vēlēsies.
"Labi!" vīrs domā, "tad es Lauriņa vārdā vēlētos muižā par vagāru būt! Diezgan gadu par darbinieku esmu bijis."
Kā vīrs vēlās, tā arī tūlīt notiek: no rīta uzceldamies, atrodas muižā par vagāru.
Paiet atkal divi gadi, vīrs vairs nav mierā par vagāru, bet vēlas Lauriņa vārdā par muižkungu. Labi! no rīta atrodas arī muižkunga vietā un dzīvo uz priekšu, it kā arvienu šinī vietā jau būtu bijis.
Paiet atkal kāds laiks, vīrs vēlas Lauriņa vārdā tai muižā par dzimtskungu būt. Tas notiek. Nu viņš, par dzimtskungu būdams, dzīvo plaši savā muižā: salūdz allaž viesus un dzīŗo. Bet tai laikā Lauriņš bijis deviņi gadi vecs un tēvs tai gadā Lauriņa dzimuma dienā atkal salūdzis pulka viesu. Bet māte tai dienā plijusies plijusies tēvam virsū, lai jel pasakot, kādēļ viņam visur tā laimējies. Vīrs nevarējis glābties un pateicis: "Tā un tā - mēs dzīvojam no Lauriņa laimes. Ko vien viņa vārdā vēlējos, tas notiek."
Šos vārdus tēvs guļamā istabā teicis; bet Lauriņam bijusi. istaba turpat blakām, tas noklausījies, ko tēvs mātei stāstījis, un domājis: "Labi, ka to zinu. Nu es pats savu laimi izlietāšu! Jūs šodien beidzamo dienu dzīvosit no manas laimes. Rītu būsit darbinieki, kā bijuši."
Un kad nu visi viesi pie kapijas sēdējuši, Lauriņš sacījis pie sevis: "Lauriņa vārdā kaut visas tases būtu tukšas un uz mutes!"
Tā notiek: visas tases tūlīt tukšas un uz mutes - viesiem nav nekā ko dzert.
To redzēdams, vīrs saka sievai: "Lauriņš ir noklausījies, ko mēs šorīt runājām, nu mūsu laime beigta. Vai tu nu redzēji, kāds labums radās no tavas ziņkārības?"
Un no rīta vīrs ar sievu bijuši atkal par darbiniekiem; bet Lauriņš aizgājis pa pasauli savu laimi meklēt.
Gājis, gājis - nonācis pie viena ķēniņa un gribējis pie tā par cūku ganu līgt. Bet ķēniņš sacījis: "Man ir kādu pāri simtu cūku tu, kŗupi, tāds jau nenoganīsi! Es tevi nevaru paturēt, ej, meklē citu dienastu!"
Lauriņš, to dzirdēdams, paklusu sacīja: "Lauriņa vārdā! kaut ķēniņš mani paturētu!"
Un tūdaļ ķēniņš to paturējis par cūku ganu.
Bet tavus brīnumus nu visiem ļaudim, kad mazais cūku gans rītā cūkas ganos laidis, tās visas rindā vien tam paka gājušas. Ganos atkal šis nomaucis stabulīti un nu stabulējis un cūkas tikai dancojušas. Par to ķēniņš Lauriņu ļoti izturējis un arī ļaudis to izslavējuši par ļoti lielu gudrinieku.
Reiz ķēniņš pat derējis ar citiem ķēniņiem, kam tas labākais cūku gans esot. Tad sanākuši pulks cūku ganu ar cūku bariem pilī, gribēdami kādas nekādas skunstes rādīt; bet Lauriņš tos visus izvinnējis: pastabulējis stabulīti un gājis pa priekšu, cūkas tam pēc lieluma rindā pakaļ. Apgājis ap pili riņķī, pastabulējis atkal, nu cūkas pat atšaga(r)niski tam gājušas pakaļ: ar asti pa priekšu, ar galku pakaļ. Kad nu apgājis ap pili, tad atkal apstabulējis, nu cūkas rindā gājušas viņam pa priekšu, ausis un astes gaisā izcēlušas.
Visi apbrīnojuši ķēniņa cūku ganu un ķēniņš iemantojis pulka derības naudas.
Atkal vairāk gadu pagājuši un nu ķēniņam pienākušas bēdu dienas: vajadzējis pēc līguma visas savas trīs meitas vel(n)am atdot. Vecākā meita patlaban bijusi izaugusi un tikko izaugusi - ķēniņam jārīko kāzas un bēres kopā; jo pēc dzīrām ķēniņa meita jāsūta uz baznīcu un tur jāatstāj vel(n)am.
Un kad nu kučieris karītē aizvedis vecāko ķēniņa meitu uz baznīcu, ķēniņš iedomājies: "Lauriņš ir ļoti gudrs un izvedīgs, varbūt, ka tas manai meitai varētu palīdzēt?"
Viņš pasaucis Lauriņu un raidījis to baznīcā, lai skatoties, kas tur ar meitu notiek. Lauriņš sacījis: "Labi, labi! bet kas pie manām cūkām paliks?"
"Es likšu tās zaldātiem ganīt."
"Tas neko nelīdzēs!" Lauriņš atteicis, "cūkas tagad tik baltas izmazgātas, tās ieskries dīķī, novārtīsies; ja jūs paši nāktu ganīt, tad cita lieta, jums es uzticu."
Ķēniņš sola pats ganīt. Bet Lauriņš aiziedams pačukst: "Lauriņa vārdā! kaut cūkas ieskrietu dīķī un novārtītos pa dubļiem!"
Tūdaļ cūku bars saklupis dīķī. Bet nu Lauriņš domājis: "Lauriņa vārdā! kaut man būtu sudraba zirgs, sudraba bruņas, sudraba zobens, migla priekšā, migla pakaļā!"
Tā noticis un nu Lauriņš devies uz baznīcu.
Iegājis iekšā, paklanījies ķēniņa meitas priekšā - šī sēdējusi viena pati krēslā - ķēniņa meita paklanīj(u)sies viņam pretim, te jau velns skrējis iekšā ar divām galvām: "Ko tu te gribēji?"
"Es gribu ķēniņa meitu!" Lauriņš atteicis. "Es arī to gribu - tad mums jākaujas!"
Labi. Un vel(n)s cērt papriekšu, Lauriņam gandrīz gar zemi jākrīt. Bet kā Laurinš velnam cērt ar zobinu, tam abas galvas nost.
Nu ķēniņa meita pateicas savam glābējam un grib to līdz uz mājām vest; bet Lauriņš izglābto iesēdina karītē, aizcērt logu un domā: "Kaut es atkal pie savām cūkām būtu!"
Noiet pie cūkām., šis iesaucas: "Ai, cienīgs ķēniņ, kādas nu manas cūkas! Kā nu es tīras dabūšu?"
Bet ķēniņš to nemaz nedzird, ik jautā tas: "Lai cūkas, kur cūkas, bet stāsti, kā bija ar manu meitu?"
"Bija viss labi. Tur viens ienāca ar sudraba bruņām, sudraba zobinu, tas vel(n)u uzvārēja; ķēniņa meita drīzi būs mājā. Bet kauties tur kavās, ka bēdas! Es palīdu pabeņķī un tik, tik arī kādu cirtienu nedabūju."
No rīta ķēniņš gan izlaidis avīzēs ziņu, lai princeses glābējs, kam viņa drānu un gredzenu iedevusi, pilī ierodas, dabūšot princesi par sievu - bet neviens nenācis.
Pēc gada laika atkal otra ķēniņa meita bija atdodama vel(n)am un pēc dzīrām vedama uz baznīcu. Aizvesta. Bet ķēniņš atkal sūtījis Lauriņu pakaļ: lai ejot raudzīt, kas tur notiek!
Lauriņš atteicis: "Iešu gan; bet tagad jums, cienīgs ķēniņ, cūkas vairs neuzticu; ja nenāk pati ķēniņiene ganīt, tad neeimu!"
Neko darīt, ķēniņienei jānāk ganos. Bet Lauriņš aiziedams domā: "Lauriņa vārdā! kaut cūkas ēstu, ka ne no vietas nepakustētu!"
Tā noticis, cūkas ēdušas kā piesietas. Bet tad Lauriņš vēl domājis: "Lauriņa vārdā! kaut man būtu zelta zirgs, zelta bruņas, zelta zobens, migla priekšā, migla pakaļā!"
Tūdaļ viss klāt un nu Lauriņš dodas uz baznīcu.
Ieiet iekšā, dod ķēniņa meitai labdienu, viņa saņem, te velns ar trim galvām kliegdams pakaļ: "Ko tu te gribēji?"
"Gribu ķēniņa meitu glābt!"
"Tad mums jākaujas!"
Labi. Un šoreiz Lauriņš vairs negaidījis, kamēr velns cērt - cirtis pirmais un vel(n)am divas galvas nost. Bet nu velns arī cērt Lauriņam, ka tas gar ķēniņa meitas krēslu gandrīz saslīgst; tomēr Lauriņš atkal uzšaujas augšā un dod vel(n)am pretī vel(n)am nokrīt trešā galva un ķēniņa meita izglābta.
Nu šī iedod Lauriņam savu zelta drānu un zelta gredzenu un lūdz, lai braucot līdz pie tēva. Bet Lauriņš iesēdina meitu karītē, aizcērt lodziņu un vēlas pie savām cūkām būt. Labi! tiek arī.
Ķēniņš ar ķēniņieni pie cūkām to sagaidīj(u)ši un prasīj(u)ši: "Kā princesei klājas?"
"Viss labi!" Lauriņš atteicis, "tur viens ienāca ar zelta bruņām, zelta zobinu, tas kavās ar vel(n)u, ka asinis straumēm plūda. Es gulēju pabeņķī, bet arē, mans zābaks arī palika asinaiņš."
Ķēniņš nu meklēja atkal glābēju pa avīzēm, bet tas negadījies.
Pēc gada laika jaunākai ķēniņa meitai sarīkoja dzīras: kava vēršus, kava aitas un ķēniņš aizsūtīja ir pie Lauriņa ganos, lai paņem trīs labākās cūkas ko kaut. Bet Lauriņš domā: "Kaut tie nevarētu ne sari cūkai pārgriezt!"
Tā notiek. Miesnieki nodzīvojas ar slapjām mugurām un nevar cūkas nokaut. Ķēniņš, to dabūjis zināt, sauc Lauriņu un prasa: kālab miesnieki nevarot cūkas nokaut.
"Jā, cienīgs ķēniņ, kad jūs gribat cūkas likt kaut, tad jums pašiem man tas jāpasaka. Jūs man cūkas ar skaitu esat iedevuši, man jums ar skaitu būs jāatdod. No cita neviena neatprasīsit, kā no manim."
"Tas ir pareizi!" ķēniņš atbild, "bet nu ļauj trīs cūkas nokaut." Labi. Un tagad miesnieki nokava cūkas kā cāļus.
Pēc dzīrām jaunāko ķēniņa meitu aizveda uz baznīcu un ķēniņš atkal sūtīja Lauriņu pakaļ; bet Lauriņš šinī reizē grib, lai ķēniņš ar ķēniņieni abi cūkas gana. Aiziedams, Lauriņš domā: "Kaut cūkas veselu rāceņu lauku noraktu! un kaut man būtu dimanta zirgs, dimanta zobins, dimanta bruņas, migla priekšā, migla pakaļā!"
Tūdaļ! viss klāt un Lauriņš dodas uz baznīcu.
Un tikko šoreiz iegājis baznīcā, ķēniņa meitas priekšā paklanījies, te vel(n)s ar sešām galvām rūkdams pakaļ. Un nu tie sākuši kauties, ka visa baznīca trīcējusi. Pēc lielās cīņas Lauriņš vel(n)u pārvarējis, bet pats arī kājas pirkstu ievainojis. Ķēniņa meita tam iedevusi savu zelta šņubdrānu kāju apsiet, un uzmaukusi tam zelta gredzenu pirkstā, lūgdama gauži, lai braucot līdz uz pili. Bet Lauriņš iesēdinājis meitu karītē, aizcirtis lodziņu un pats vēlējies pie savām cūkām būt.
Aizticis pie cūkām un brīnījies: "Vai, kas nu tos rāceņus maksās, ko jūs ar ķēniņieni esat noēdinājuši?"
"Nekas, nekas!" ķēniņš atteicis, "pasaki mums tikai, kā princesei klājies!"
"Princese izglābta! Tur viens atnāca ar dimanta bruņām un dimanta zobinu, tas velnu uzvārēja."
Nu ķēniņš izsūtīja ziņu pa visu valsti, lai tie trīs glābēji nākot uz pili, viņš tiem došot savas meitas par sievām.
Atnākuši trīs blēdīgi študentes un teikušies, ka viņi princeses glābuši. Princeses prasījušas šiem, lai parāda tās zīmes, ko viņas glābējiem devušas. Kad šie to nav varējuši, tad vecākā sacījusi uz savu blēdīgo brūtgānu, lai tas izvedot vilku no meža, tad viņa būšot tam ticēt.
Študente tu bijis nagos, nezinājis neviena padoma un vilku pārvest nejaudājis. Beidzot viltnieks aizgājis pie gudrā Lauriņa un lūdzies, lai jel palīdzot.
"Kālab ne?" Lauriņš sacījis un aizgājis mežmalā; tur pastabulējis stabuli, tad nācis vilks luncinādamies ārā.
"Nebēdā neko" Lauriņš sacījis vilkam, nāc tikai līdz! Kas tevi vedīs, tas pats tev par cepeti būs."
Labi. Un nu vilks aizgājis študentim līdz, princesei bijis jātic un viltnieks jāprec. Bet ķēniņš visām trim māsām kāzas nospriedis kopā vienā dienā svinēt.
Otra princese pāģērējusi no sava brūtgāna, lai tas viņai lauvu atvedot. Šis študente atkal Lauriņu lūdz, lai palīdzot. Labi. Lauriņš pastabulējis mežmalā - nāk lauva, ka viss mežs trīc. Bet Lauriņš mierina lauvu: "Nebrēc, nebrēc! tev būs labi. Kas tevi vedīs, tas pats tev par cepeti būs."
Labi. Un nu lauva aizgājis študentim līdz, princesei bijis jātic un viltnieks jāprec.
Jaunākā princese atkal gribēsi, lai viņas brūtgāns meža zirgu pārved.
Šis blēdis atkal Lauriņu lūdz, lai palīdzot. Labi. Lauriņš pastabulējis, meža zirgs zviegdams nācis no meža ārā. Bet Lauriņš teicis: "Esi klusu! nebēdā nenieka. Kas tevi vedīs, tas tev par cepeti būs."
Labi. Un nu meža zirgs aizgājis študentim līdz, princesei bijis jātic un viltnieks jāprec.
Drīz arī trejējās kāzas jau rīkotas. Bet kāzu rītā Lauriņš nostājies apakšā, pie jaunākās princeses trepēm, nomaucis zābaku, tinis viņas zelta drānu ap ievainoto kāju un domājis: "Kaut jaunākā princese nāktu pa trepēm zemē!"
Tūlīt istabas durvis atvērās un šī nāk arī. Bet jau no tālienes viņa redz zelta drānu spīdam un nu pazīst savu drānu, savu glābēju un ved pie ķēniņa..
Tagad ar gredzeniem, ar drānām, ko ķēniņa meitas Lauriņam devušas, pierādīja smalki, ka študentes ir krāpnieki, tādēļ tos ielaida dārzā pie zvēriem, ka paši bija pārveduši. Zvēri saplosīja viņus. Lauriņš tad apprecējis jaunāk ķēniņa meitu un ķēniņš tiem iedevis citu pili par mājokli, savai pilij iepretim, tikai liels ezers vien bijis starpā.
Bet pēc kāzām Lauriņš reiz skatījies pa savu pils logu un domājis: "Lauriņa vārdā! kaut mana pils būtu zelta un kaut glāžu tilts stieptos pār ezeru no manas pils līdz ķēniņa pilij, un tiltam abās pusēs kaut būtu balti bērzi ar zelta lapām!"
Tā noticis. Pils bijusi tūdaļ zelta, pār ezeru gadījies glāžu tilts un koki ar zelta lapām abās pusēs mirdzējuši kā mūžīga saule. Tad Lauriņš no rīta vēl domājis: "Kaut mans sievas tēvs rīta kurpēm nāktu pār tiltu pie mums!"
Tūlīt ķēniņš nācis arī. Bet Lauriņa sieva, tēvu tādu ieraudzīdama, rājusies: "Kā tu nu manu tēvu tādā apģērbā pie mums aicini!"
"Nu labi!" Lauriņš atteicis, "lai tad viņš atbrauc zelta karītē, sešiem melniem ērzeļiem un ķēniņa mundieriņā!"
Un tūlīt ķēniņš brauc arī tādā izskatā. Atbrauc gan, bet dusmīgs: kāpēc znots viņu gribot jokot? Viņš par to celšot kaŗu ar viņu!
Labi! un tūlīt sūtījis zaldātus pret Lauriņa pili. Bet Lauriņš vēlējies: "Kaut visi zaldāti paliktu par baltiem bērziem ar zelta lapām!"
Tā noticis un nu sievas tēvs pateica Dievam, ka varēja ar znotu mieru derēt, lai zaldātus atlaistu.
Atlaidis un tad teicis: "Kālab jūs, sievas tēv, man tādu vecu pili iedevāt, tādēļ es jums liku rīta drānās pie manis uz kapiju nākt; bet nu dzīvosim godīgi."