Dažādi laimes zvēri.

2. Teicējs A. Šluburts Rozentovā. Latvju kultūras kr.

Vīnā lelā un augstā eglē dzeivuoja vīna vuovere; jei vasalu godu ēdja egles cirkužu ciekuržus moziņus ziernīšus. Vīnu reiz vuovere, āzdama tū ziernīti, nagribādama nūmetja zemē, bet ziernīts nanūkrita zemē, bet patyka uz egles zora. Tai tys ziernīts stuovēja egles zorā godi divi.
Vīnā dīnā beja lels vējs un tū ziernīti nūruovja zemē. Vīnu reiz guoja gar tū egli zemnīks, atroda jis tū ziernīti, atnezja uz sātu un pasadynuoja pi sovas ustobas. Par nazcik godu nu tuo ziernīša izauga smuka eglīte. Kad zemnīks myra zemē, pasaucja sovus septiņus dālus un runoj jīm: "Atnezīt man nu munas eglītes zariņu!"
Dāli paklausēja tāvam, atnezja zariņu nu jaunuos eglītes un padevja tāvam. Tāvs pajēmja eglītes zariņu, ībuozja pi golvas gultā un runoj dālim: "Tagad jyus kotrs sēdīt pi munas gultas dīnu un nakti, un kurā dīnā nu itys zariņš aizzīdēs un izaugs uz juo cirkuzs, tys pec munas nuoves pajems vysu munu montu!"
"Labi," pasacīja dāli un suoka sēdēt kotrs sovu dīnu un nakti. Tai puorsēdēja seši dāli, bet zariņš vys nazīd. Suoka sēdēt pādējais padēļs un suoka eglītes zariņš zīdēt un izauga cirkuzs. Padēļs pasaucja bruoļus un runoj, ka juo dīnā izauga uz zariņa cirkuzs. Bruoļi sasadusmuoja, pajmja vysu tāva montu un sadalīja uz sešim bruoļim, bet padēļam pasacīja: "Tev nikuo nav, par tū ka tu esi laimīgs! Pajem itū cirkuzi un ej, kur gribi!"
Bēdīgs padēļs pajēmja cirkuzi kārmanā, izguoja teirumā un īt, kur acis veras. Jau suaka taisītīs vokors. Veras padēļs, ka skrīn začīts. Suoka padēļs prasīt začīti atīt pi juo. Začīts daskrēja da padēļa un vaicoj: "Kuo tev, puis, vajag?"
Padēļs atbildēja: "Mani bruoļi izdzina mani uorā nu sātas un tagad jau ir nakts, un man nav nikur kur puorgulēt."
Začīts soka puišam: "Īsim pi manis uz munu ustabiņu, tī pi manis puorgulēsi!"
Padēļs un začīts īt un ceļā sateik vylku. Padēļs sasabeida nu vylka un suoka prasīt začīšam, kab jis paprasītu vylku, kab jis juo naapāstu. Suoka začīts runuot ar vylku, ka puiss lobs cylvāks un jū izdzyna bruoļi nu sātas, un, ka jam nav kur puorgulēt par nakti. Vylks izklausēja začīti un soka: "Īsim ar mani uz munu ustabiņu, tī es dūšu jums vītu!"
Padēļs, začīts un vylks nūguoja trejūs uz vylka ustabiņu gulātu. Jī vysi vīnā vītā puorgulēja nakti. Reitā pīsacēļa vysi un gribēja īt meklēt sev kuo paēst. Tymā stracī pa mežu staiguoja medinīks, īraudzēja vylku un gribēja nūšaut. Bet padēļs daskrēja pi medinīka un suoka runuot: "Našaun vylku un začīti, par tū ka jī mani gluobja un devja soyā ustabiņā nakts muojas. Muni bruoļi mani izdzyna nu sātas uorā un pec tāva nuoves nu manta man nikuo naīdevja. Es tagan staiguoju pa pasauli un jau suoku dzeivuot ar zvērim."
Medinīks paklausīja padēļa un pasacīja: "Es našaušu ni začīša, ni vylka! Ejīt ar mani vysi uz munu ustobu, es jyusus vysus paboruošu un dūšu jyusiun nakts muojas!"
Tai vylks, začīts un padēļs nūguoja uz medinīka sātu. Atīt i uz mdinīka ustobu, un veras padēļs, ka medinīkam ir cīši smuka meita, kuru padēļs suoka mīļuot. Meitai ari patyka padēļs. Puorgulēja jī vysi pi medinīka par nakti un reitā jau losuos īt vysi treis uz mežu. Vylks soka padēļam: "Tu palīc pi medinīka, bet es īšu un atnesšu tev daudz zalta un tu tūlaik precēsīs ar medinīka meitu. Medinīks vysu dzierdēja, kū runuoja vylks. Suoka medinīks prasīt padēli palikt pi juo un precētīs ar juo meitu.
"Labi," pasacīja padēļs, "es palykšu pi jums!"
Vylks ar začīti nūskrēja uz mežu un par stundi laika vylks ar začīti atnezja daudz zalta un atdevja padēļam. Tai padēļs apsaprecēja ar medinīka meitu un sataisīja lobas kuozas. Vylks un začīts daudz dzēŗa un dreiži nūspruoga, bet padēļs ar sovu sīvu tagan dzeivoj un tū cirkuzi, kai duorgu akmeni, nosoj kārmanā.