Dažādi laimes zvēri.

3. V. Zacharska no J. Razgula Rēzeknes apr. Makašānu pag. Latvju kultūras kr.

Dzeivuoja vīns zemnīks ar sovu sīvu; tam zemnīkam beja div dāly. Vīns vaouoks dāls beja napylna pruota, tāvs jū namīļuoja un jis struoduoja vysaidu dorbu. A jaunuokū dālu tāvs cīši žāluoja nu ni pi kaida dorba jū namūcēja. Vysvairuok jaunuokais dāls sēdēja uz cepļa un dzīduoja dzīsmis.
Nagudrais dāls cytu reizi ar dorbu tai nūsamūca, ka jau kod izskrīn kur pastaiguot, ilgi naīt uz sātu. Kad nav ituo dāla sātā, tāvs ir cīši prīceigs un dūmoj pats sevī: "Kab jis pavysam propultu!"
Bet muotja vīn jū cīši žāluoja, jai itys nagudrais dāls beja vēļ lobuoks kai tys gudrais. Tāvs nagudrū dālu daudz reižu syta un vīnu reizi jū tai sasyta, ka jis izbāga nu sātys un nūskrēja uz mžu. Tī mežā nagudrais apsēdja pi vīnys egleitis un cīši gauži rauduoja. Rauduodams jis īraudzēja zaki, kurijis sēdēja natuoli nu juo. Pa kluseņem, kab zakis neredzeitu, jis daguoja un satvēra zaki aiz mugorys. Zakīts suoka rauduot un prasēt nagudrū, kab jis jū palaistu, un apsūlēja kad nebejs īdūt jam paleigu. Kū darīt nagudram dālam? Jis pazavēra uz zakīša un jam tyka žāl juo un jis jū ari palaidja.
Nūguoja jis otkon uz tuos vītys, apsāda un otkon raud gauži ar osorom. Skrīn vylks, nagudrais satvēŗa tū vylku, bet vylks suoka jū prasēt, kaib jū palaistu, un par tū apsūlēja kod nebejs dūt jam savu paleigu. Kū darēt? Nagudrais palaidja vylku, a pats otkon sādās un raud gauži. Īt tur ari valns un nas pūdu ar zaltu. Nagudrais kai īraudzēja valnu, nūzabeida un suoc dreižuok skrīt. Valns tiuleņ aizklīdzja - saskrēja daudz valnānu, dadzyna nagudrū, kurijis jau pakrita uz zemis, a valni tik jū skubynoj un smejas. Nagudrais nu bailis tik treisas. Ap tū pašu laiku skrīn tur ari zakīts un veras, ka nagudrū apstuoja daudz valnu un skubynoj. Zakīts tiuleņ nūskrēja un pascēja vylkam. Vylks salasēja lelu pulku vylku un atskrēja ratavuot [glābt] nagudrū dālu nu valnim. Kai skrēja vylki uz valnim, vysi valni nūzabeida un nūskrēja kur kurijis. Palyka tikai tys valns, kuram beja pūds ar zaltu rūkuos. Vylki satvēra tū valnu, saraustēja un apēdja, a zaltu ar vysu pūdu atdevja nagudram dālam un pascēja: "Tu myusus ratavuoji un palaidi, tai tagan pajam zaltu un ej uz sovu sātu!"
Nagudrais pajēmja pūdu ar zaltu un atguoja uz sovu sātu cīši prīcengs. Īraudzēja tāvs nagudrū dālu un gribēja jū sist, ka jis ilgi nabeja sātā, bet kai īraudzēja, ka dālam ir lels pūds ar zaltu, nu reizis palyka prīceigs. Dāls naudu atdevja muotei. Nu tuos reizis tāvs ar suoka mīļuot un žāluot nagudrū dālu. Kad nav juo sātā, tāvs tūlaik nazyna, kū jam darēt, kur jū meklēt. Tai itei saimja pec ituo dzeivoj cīši labi un laimeigi.