Mēslu vaboles.

1. A. 559. A. Lerchis - Puškaitis Džūkstē - Pienavā. LP. II, 14, (9).

Vienam ķēniņam bijusi neiesmīdāma princese. Viņš izlaidis tādu ziņu: "Kas manu meitu iesmīdina, tas viņu dabū par sievu."
Šī ziņa bija dažam labam pa prātam: pils jau otrā dienā stāvgrūdu pilna gan augstmaņiem, gan šādiem, tādiem; tomēr viss velti: dari, ko gribēdams - princeses lūpas ne vīpsnāt nepavīpsnā. Šī vēsts izpaužas tālu; beidzat viņa arī nonāk nabadzīgā būdiņā, kur nabags sirmgalvis ar savu vienīgo dēlu dzīvo. Sirmgalvis saka: "Dēliņ, mīļais! tev arvienu Laimes māmuliņa smaidījusi, eji, raugi uz savu laimi princesi smīdināt, kas zin, vai neizdodas."
"Tēt, kad tu saki, tad tūlīt."
Jauneklis paņem savu ādas tarbiņu un aiziet. Ceļā tas satiek vēzi. Vēzis lūdzas: "Puisīt mīļais, nemin virsū; iemeti mani labāk savā tarbiņā, varbūt, ka bēdu dienā tev izlīdzu!"
Jauneklis tā dara un seko tālāk. Pēc brīža tas satiek žurku. Žurka lūdzas: "Puisīt mīļais, nesit mani: iemeti mani labāk savā tarbiņā, varbūt, ka bēdu dienā tev izlīdzu!"
Jauneklis tā dara. Pēc brīža tas vēl satiek vamboli. Vambole lūdzas: "Puisīt mīļais, nemin man virsū; iemeti mani labāk savā tarbiņā, varbūt, ka bēdu dienā tev izlīdzu!"
Jauneklis tā dara.
Otrā dienā, uz pašām vakariņām, viņš nonāk ar saviem trim biedriem ķēniņa pilī un sakās, ka nācis princesi smīdināt. Ķēniņš saka : "Labi, labi; bet papriekšu noliec savu tarbiņu un nāci vakariņas iekost."
"Ēst, to varu gan; bet no tarbiņas tamdēļ vien nešķiros!" jauneklis atbild un tad nosēžas pie galda, princesei blakām. Vakariņās ir izvārīti zirņi. Visi ēd itin klusu. Te uz reiz žurka tarbiņā saadīs arī zirņu smaršu un sāk tik laizīties: tjip! tjip! tjip! Vēzis, to dzirdot, arī paliek nemierīgs; tas piesit ar savu ipu pie sakaltušās tarbiņas: ļip! ļip! ļip! Un vambole, ko tā gaidīs? Tā tik iet: bim, bam, bim, bam!
Princese prasa: "Kas tur apakš galda tā ermojas?"
"Kas nu ermojas? Zirņi vēderā nevar satikt: sāk kauties!" Ak tu manu dieniņu, tas bija trāpīts: princese itin gardi pasmējās. Ķēniņš tūlīt pieceļas un saka: "Tev pieder viņa - tu esi mans znots!"
Bet otrpus galda sēdēja svešs ķēniņa dēls, tas arī bija nācis princesi smīdināt. Ķēniņa dēlam ļoti skauž, ka nabaga zēns princesi dabūjis.
Pēc vakariņām ķēniņš iedod savam znotam gada drēbes, tās no rīta jāvelk mugurā. Bet svešais ķēniņa dēls apsala ķēniņa sulainim daudz naudas, lai tas naktī nozagtu goda drēbes. Viņš tad klusu apvilktu drēbes un izliktos par ķēniņa znotu.
Pirmā nomidzī sulainis lien drēbes zagt. Bet līdz ko durvis mazu liet paveŗas, ta vambole bim! sulainim acīs iekšā. Šis sāpēs saķeŗ aci, atstāj durvis nepievērtas un aiziet tantariski atpakaļ. Pie otrām durvim sulainis vēl domā apķerties, te vambole bam! otrā acī iekšā. Sulainis atstāj savās sāpēs ir tās durvis vaļā un tad pazūd. Tagad žurkai un vēzim laiks: blēdīgais ķēniņa dēls piemidzis, abas durvis vaļā - nu jāatmaksā. Žurka nu ņemas blēža drēbes lupatās grauzt un vēzis lupatas laukā vilkt. Tā tie strādā līdz gaismiņai, kamēr ķēniņa dēlam tikko vēl krekls. vesels palicis.
No rīta bija īsi pātari: ķēniņa dēls, tik ļoti apkaunots, aizgāja kā tauriņš, un nabaga zēns palika par ķēniņa znotu. Viņš ataicina ir savu veco tēvu uz pili un dzīvo ar savu sieviņu laimīgi.