Mēslu vaboles.

2. A. 559. Teicēja Krimova, Rēznas pag, Latvju kultūras kr.

Vīnā rudenī guoja nu dorba vīns struodnīks. Par vysas vosaras dorbu jis dabuoja treis vara pīcinīki īt itys struodnīks uz sovu sātu par mežu, sateik malnu vabali. Vabale soka: "Atdūd, bruolīt, man vīnu pīcinīku, es tev kaut kad paleidzēšu!"
Struodnīks dūmuoja, dūmuoja, žāļ jam pīcinīka. "Bet vylks jū apād, man vēļ divi paliks. Ir kū tāvam īdūt," padūmuoja struodnīks. Jis izjēmja pīcnīku un atdevja vabalei. Vabale pajēmja pīcinīku un aizskrēja. Īt jis tuoluok un sateik peli. Pele prosa nu juo pīcinīka, runuodama: "Es tev kaut kad paleidzēšu!"
Struodnīks pajēmja un atdevja pelei ūtru pīcinīku. Struodnīkam palyka vēļ vīns pīcinīks. Īt jis tuoļuok un sateik vēzi. Vēzis taipat prosa pīcinīka. Atdevja struodnīks pādējū pīcinīku un dūmoj: "Tāvam nabyus kuo īdūt, bet tāvs tai byus prīcīgs, ka es pats atguoju vasals."
Itys struodnāks īt pi vīna kēniņa pilī. Kēniņam beja meita, kura nikod nasasmēja. Kēniņš idevja pavēli pa vysu kēnisti, ka tys, kurs īsmidynuos juo meitu, tam kēniņš atdūs sovu meitu par sīvu. Kēniņa meita sēdēja uz lūga. Struodnīks, īdams pi lūga, suoka vērtīs uz kēniņa meitas, kura sēdēja uz lūga, un pats naredzēja, kai pakrita taisni dubļūs. Cikom jis tī kapačuojās, atīt vabale, pele un vēzis, pacēļa struodnīku nu dubļu un suoka teirēt jam drēbes. Kēniņa meita redzēja, kai struodoj vabale, pele un vēzis un suoka smītīs un saukt tāvu: "Tāvs, tāvs, pasaver, kū dora uz īlas!"
Kēniņš izguoja nu sova kambara un redz, ka juo meita prīcīga un smejas. Tyuleņ kēniņš pasaucja struodnīku pi sevis un pasacēja: "Tu pīvedi pi smīkla munu meitu, tad tu paliksi par munu znūtu, bet pa prīšku es gribu zinuot par tū, kuru muna meita mīļoj. Pi manis ir princs, kurs cīši mīļoj munu meitu, tuodēļ jyusim vajadzēs gulēt ar princu treis naktis vīnā kambarī. Naktī pi jyusim staiguos muna meita un pi kura jei vysas treis nakts īs gulātu, tys byus man par znūtu!"
Tad kēniņš pasacēja kolpim aizvest struodnīku uz pierti un labi izmozguot un apvilkt lobas drēbes. Vysu tū ari izdarēja, un struoduīks beja cīši šmuks. Jau vokors. Īt struodnīks ar princu vīnā kambarī gulātu. Princs dreiži aizmyga, jo labi zynuoja, ka keniņa meita atīs pi juo un guļās ar jū, bet na ar prostū zemnīku. Struodnīks ari guļ, bet mīgs juo najem, un klausuos, zasm juo gultas nazkas kapačuojas un dzierd balsu: "Nasabeist, bruolit, mes asam te!"
Struodnīks pazyna sovus bīdrus: vabali, peli un vēzi. Vabale izlēcja nu pagultes, aizskrēja uz princa gultu un tyuleņ īleida princam pakaļī un suoka vylkuot māslus un muozuot princu. Tai vabale izmuozuoja vysu un tyuleņ otkon nūlēcja zam struodnīka gultas. Pusnaktīs atīt kēniņa meita un īt taisni uz princa gultu, bet kai saūdja māslu smoku un nikai navarēja byut pi princa un aizguoja pi struodnīka un lykuos gulēt. Kēniņš reitā atīt un redz, ka juo meita guļ ar struodnīktu. Īraudzēja princs, ka kēniņa meita guļ ar struodnīku, bet jis vyss ar māslim izmuozuots, un dūmmoja pats sevī, ka ar jū nakti nūtyka nalaime.
Reitā princs runoj sovim kolpim, ka sataisītu labas vakariņas, un uz nakts aizsystu pakaļu ar spundi, ka otkon ar māslim naizamuozuat. Vyss gotovs un jis īt otkon gulātu. Princs jau tagad mīrā, ka jis šū nakti napītaisīs gultā, un aizmyga. Izlēcja nu pagultes vabale, un īlēcja princa gultā, bet redz, ka jei nikuo navar izdarīt - aizsysta pakaļa ar spundi. Vabale tyuleņ nūlēcja atpakaļ zam gultas un pasaucja vēzi. Vēzis īleida princa gultā un ar sovim nagim izylka nu princa pakaļas spundi, bet vabale stuoka otkon jū muozuot ar māslim. Pusnaktīs atīt kēniņa meita pi princa un saūdja, ka jis vyss ar māslim un otkon aizguoja gulātu ar struodnīku. Reitā atīt kēninš un redz, ka juo meita guļ ar struodrīku, bet princs guļ vīns pats ar māslim izmuozuots, tai smoka īt nu jua. Princs redz, ka jis otkon ar māslim izmuozuojīs pats sevi. Otkon princs pīsacija sovim kolpim pagotovuot vēļ lobuokas vakariņas un pakaļi aizsyta ar spundi un pīsēja ar viervi. Jau aizguoja princs gulātu un dūmuoja pats sevī: "Kēniņa meita byus muna, vairuok es nabyušu izmuozuots ar māslim!"
Princs aizmyga: Skrīn vabale dorbā, bet spunde maisa, sauc vēzi. Izlein vēzis, bet nikuo navar - vierve maisa, pasaucja peli. Pele puorgrauzja viervi, vēzis izvylka spundi, bet vabale otkon izmuozuoja princi ar māslim. Atīt kēniņa meita un saūdja, ka princs vyss ar māslim un navar jel kluot pi jua pīīt, cīši smird. Meita aizguoja pi struodnīka un guļ. Reitā atīt kēniņš un redz, ka meita guļ ar struodnīku. Nūsūtija kēniņš kalpus pec karetas un aizvedja struodnīku ar kēniņa meitu lauluot. Tai sataisīja lelas kuozas. Struadnīks tagad dzeivoj ar kēniņa meitu princa vītā, bet princs struodnīka vītā.