Mēslu vaboles.

3. A. 559. Teicējs S. Žeigurs, Ludzas apr., Balvu pag. Latvju kultūras kr.

Cīši tuoļi vīnā kēnestī dzeivuoja buoba - ragona, ar vīnu kūka kuoju. Jei dzeivuoja vīnā lelā mežā; juos ustabiņa beja zam vīna lela kolna. Rogonas muosa dzeivuoja vīnā cīmā, natuoļi nu lelas pilsātas. Jai beja veirs un treis dāli: divi eisti un trešais pījeimts, muļkīts. Eistī bruoļi namīļuoja muļkīša un runuoja muotei, ka jū kaut kur atdūtu, lai jis myusu acīs nastaigoj. Tāvs kaut nabeja eistais, cīši žāluoja muķīti. Vīnu reizi sasalasīja divi eistī bruoļi braukt uz pilsātu tiergā un aizyjudzja lobus zyrgus komonuos, apvylka kažūkus un losuos braukt ceļā. Muļķīts suoka prasītīs, ka jū ari pajemtu ar sevi uz tiergu, bet bruoļi pasasmēja un aizbraucja vīni paši. Muļkīts sadūmuoja ari īt uz tiergu un apvilcis tāva kažūku, pajēmja ar sevi vāzdu un aizguoja. Atīt muļķīts uz pilsātu un redz daudz ļaužu. Jis nūstuoja un veras, kai braukaj ar lobim zyrgim juo gudri bruoļi. Īraudzēja bruoļi, ka muļkīts stuov izplētis muti un jīm tyka kauns. Vīns bruoļs soka ūtram bruoļam: "Brauc taisni uz muļki ar zyrgu un samin jū, lai jam byus gols dzeivuot uz ituo pasauļa!"
Tai jaunuokais bruols ari izdarīja un izbraucja ar zyrgu uz muļkīti. Muļkīts suoka kllīgt. Bruoļi nūsābeida, ka jīm par itū kas nanūtyktu, un dreižuok aizbraucja uz sātu. Muļkīti pacēla un aizvedja uz kēniņa pili. Kēniņam beja jauna meita, kura nikad sovā dzeivē narauduoja, lai kaida nalaime nabeja. Īraudzēja kēniņa meita muļkīti un suoka smītīs. Cik juos kēniņš napracēja; bet jei juo naklausja. Tūlaik muļkīts pascēļa nu gultas un suoka doncuot un taipat smītīs, cik beja spāka, kaut jam nu bryucem tecēja asnis. Kēniņa meita nu lela smīkla suoka rauduot un cīši gauži. Tūlaik kēniņš pasacīja kolpim īlikt muļkīti gultā. "Kad jis paliks par vasalu - tai kai jis dabuoja nu munas meitas osoru - byus jai par veiru un man par znūtu."
Atbraucja dēli uz sātu un izstuostīja, ka muļkīti tiergā sabraucja ar zyrgu un nūsyta. Tāvam beja cīši žāl muļkīša, bet nikuo jis navarēja izdarīt.
Muļkīts palyka vasals un kēniņš salauluoja jū ar sovu meitu. Vīnu reizi kēniņa meita soka sovam veiram, muļkam: "Brauksim reiz uz tovim radinīkim, kaut jī ir dusmīgi uz tevis!"
"Labi," pasacīja muļkīts un jī aizbraucja.
Atbrauc jī pi muļka muotes un tāva. Īraudzēja bruoļi, ka muļkis atbraucja ar kēniņa meitu, nūsabeida, bet pamuote suoka klīgt uz sovim dālim. Dāli sasadusmuoja, nūzoga kēniņa meitu un aizvedja jū uz mežu pi rogonas ar kūka kuoju un pasacīja jū nūnuovēt.
"Labi!" pasacīja kūka kuojas rogona. Bruoļi pametja kēniņa meitu un aizbraucja uz sātu. Kūka kuojas rogana nūvylka nu kēniņa meitas duorguos drēbes, apvylka jū lupotuos un aizsyutīja jū izkurinuot pierti. Kēnina meita redz, ka darīšonas slyktas, un dreiži juos dzeivei byus gols, bet tūmār aizguoja izkurinuot pierti. Īt jei pec molkas un dzierd, ka nazkas peikst. Tī beja pelīte, pīmīgta ar malku. Jei atlyka molku un izlaidja pelīti. Tūlaik pelīte jai saka: "Par tovu lobū syrdi, es vysu dēļ tevis iztaisīšu, kū tik tu man pīsacīsi!"
Kēniņa meita atbild: "'Tu aizskrīn un pasoki munam veiram, muļkīšam, ka man šūdīn byus nuove rogonas piertī!"
Pelīte tyuleņ aizskrēja pasacīt, bet ūtra pelīte vysu dzierdēja, un aizguaja uz pierti pi kēniņa meitas. Kad jei suoka kurinuot pierti, jei izdzierda, ka īt rogona ar ciervi. Meita nūsabeida, sādās pi pakša un gauži raud. Pelīte pīskrēja pi juos un soka: "Nasabeist, smukuo meitiņ, es par sovu muosu tev paleidzēšu!"
Kad īguoja rogona piertī, pelīte tyulen īkūdja rogonai kuojā, kura beja nu kūka, bet dzeiva. Cikam ragona gribēja pasavērt, kas nūtyka ar juos kuoju, kēniņa meita izruovja nu juos rūkom ciervi un nūcierta ragonai golvu, bet paša aizguoja uz ustobu un suoka gaidīt aizsyutītuos pelītes. Atīt pelīte na vīna, bet ar juos veiru, muļkīti. Kēniņa meita ar muļkīti aplasīja nu rogonas vysu zaltu un aizguoja uz sovu kēnisti, kur suoka dzeivuot labi un laimīgi. Gudrī dāli ar sovu muoti tagan sed sātā un sīn cyukom astes.