Mēslu vaboles.

4. A. 559. P. Šmugais Rēzeknes apr. Viļānu pag. Medinsku c.

Dzeivuoj's senuok puis's, vuordā Juon's, jis struoduojis pi kunga par kolpu deviņus godus. Kod deviņi godi paguojuši, kungs jam par struoduošonu īdev's deviņi groši.
Juon's puorguojs sātā i īsvīd's grošus okā, ka tī pa yudimi pluovuoškūt, tūlaik jam laime; a kai napluovuos, tūlaik nalaime. Groši pluavuojuši pa veirsu, a Juoņ's prīceigs guojis pa pasauli vaicuot laimes. Jis īt, īt - sateik vabali, tei sūluos jam paleidzēt, Juoņ's jū īlīk kārmanā. Īt, īt - sateik vēzi, vēz's vaicoj : Kur ī'dami?"
"Ejam laimes maklātu," atsoka Juon's.
"Pījemīt i mani!"
Juon's taipat sateik vēļ peli, kuru pījam, i jī vysi četri īt pa pasauli. Juon's izdzierst, ka vīnam kēniņam asmūt meita i juos nikas navārūt īsmīdzynuot. A kas tū padarēs tam kēniņš atdūs meitu par sīvu i pusi nu sovas kēnests. Juon's dūdas uz pili, un redz, ka princese mozgoj lūgus, a jis nūjaun sev kuojas, autus īdūd vēžam, kurs sajēms kotrā depē cyloj jūs pret sauli kaļtīdams. Pats Juon's spēlej; vabale ar peli doncoj, princese pasaver i aizzasmej: nu jai vajag byut Juoņam par sīvu. Kaidas cytas valsts kēneņš ari gribēja dabuot kēneņa meitu par sīvu, jis sadaboj Juoni i apsūla jau daudz naudas, lai jis ar princesi vasalu nedēļi narunoj. Labi, Juoņ's apsajam.
Trešā dīnā pēc kuozu princeses tāvs vaicoj sovai meitai: "Kai labi ar jaunū veiru?"
"Labi, to labi, a muns veirs ar mani narunoj," atsacēj'se priņcese.
Tāvs Juoni padzinis, rītā palicis tikai kēneņa dāls. Juon's gauži nūskum's, a pele, vēzs un vabale apsajāmuši jam paleidzēt. Nakti, kai vīn obi jauneči aizmīg, vysi treis saruopoj gultā: pele īlein jaunečam zornuos i valk nu tīnes māslus, pele nūnas iz spylvyna, a vēzs ar depem daplikšinoj. Reitā obēji pazamūst nu najoukuos smokas, bet princese tāvam nikuo par itū nasoka, cylvākam taipat izīt promaks.
Ūtrū dīnu priņcs apvalk seši puori bikšu i vysu dīnu nikuo naād. Nakti taipat īs vysi jauneču gultā. Vabale kai leist da priņča, tai stuoj maisa bikses, jei pasauc peli, kura bikses puorgrauž un tai jī izdora vysu kai agruok. Reitā otkon obi pozamūst nu najaukuos smokas, bet ari šūreiz jei nikuo tāvam nasoka.
Trešū nakti princs apvalk deviņus puorus bikšu un pakaļi aizdzan ar vadzi. Nakti otkon vysi treis īt jauneču gultā, pele puorkopoj bikses, vabale leiss īškā, a radzādama vadzi, klīdz: "Ai, ai, bolka pakaļī."
Nu vysi otkan keras kluot pi bolkas i valk nusveiduši, nazkai izvalk, vabale īlein zarnuos, izraun māslus, pele nūvalk uz spylvyna, a vēz's daplikšinoj. Priņcses tāvs vaicoj: "Kai labi dzeivoj ar veiru?"
Jei atsoka: "Labi byutu, a tei vaine, ka kēzej gultā."
Tāvs tū tyulīt padzan i vaicoj pēc Juoņa, ar kuru pēcuk salauloj sovu meitu, atdūd jam pus kēnests i jī dzeivoj laimīgi.