Mēslu vaboles.

6. A. 559. 40 g. veca A. Viļuma pasaka, Makašānu pag. Klepenovas ciemā. Latvju kultūras kr.

Dezivuoja vīns patmalnīks četrudesmit godu vacs, vēļ naprecēts. Jis beja cīši boguots un jam beja sovas patmaļas. Itys patmalnīks beja pajēmis tī pat nu cīma jaunu puisi par struodnīku, Juoni vuordā. Juonis tys beja kaut nabogs, bet cīši smuks. Itys patmalnīks staiguoja uz vīnu cīmu pi vīnas zemnīka meitas un gribēja itū meitu jemt sev par sīvu. Uz itū meitu staiguaja ari juo struodnīks Juonis. Meita beja cīši smuka un jei mīļuoja itū Juoni.
Vīnu svātdīn īt Juonis uz sovu mīļū Madaļi, bet ceļā jū dadzyna juo kungs, patmalnīks, kurs braucja lobūs rotūs un ar puoru lobu zyrgu. Patmalnīks vaicoj: "Kur tu, Juoņ, ej?"
Juonis jam atbildēja: "Eju, kungs, uz sovu Madaļi."
Patmalnīks soka jam: "Es ari braucu uz jū un gribu jū pajemt sev par sīvu, bet tu, Juoņ, man vysu izjauksi. Lobuok tu, Juoņ, naej. Es tev īdūšu symtu rubļu."
"Na, kungs, es jū mīļuoju un jei mani, es ituo nikad nadalaisšu un vēļ par symtu rubļu. Jo jau gribi, kungs, kab Madaļa byutu tova, atdūd maņ itūs puori zyrgu ar rotim un vēļ symtu rubļu, tūlaik jau lai byus Madaļa tova."
"Labi," pasacīja patmaļnīks, "es varu atdūt itūs zyrgus, bet kai es kuojom īšu uz Madaļi svuotūs?"
Juonis soka jam: "Es jyusus, kungs, leildz cīmam davesšu, bet atpakaļ jyus varit pajemt nu sīvas tāva zyrgu un atbraukt."
"Labi darīts, Juoņ!" pasacīja patmalnīks un lyka ar itū mīru.
Juonis davedja patmalnīku leidz cīmam, kur dzenvuoja smukuo Madaļa, bet pats nūbraucja atpakaļ uz sovu sātu. Atīt patmalnīks uz Madaļi un svuotuojas. Madaļis muote un tāvs cīši grib, kab Madaļa ītu pi patmalnīka par sīvu, bet Madaļa labuok mīļoj Juoni.
Tymā dīnā, kad patmalnīs svuotuojas ar Madaļi, Juonis sadūmuoja un nūbraucja uz pilsātu, nūpierka sev lobas drēbes, pīpierka brandvīņa, konfetu, rīkstu un daudz kuo. Atbrauc Juonis puorā zyrgu uz Madaļi. Iraudzēja Madaļa Juoni, palyka prīcīga un dūmoj: "Naīšu es pi tuo vacuo valna, jis man brīsmīgi napateik, bet Juonis taids smuks, jaunas drēbes un taids lobs puors zyrgu rotūs. Ak, kab dreižuok Juonīts pajemtu mani par sīvu, tad padzeivuotu labi!" Sasalasīja abi jauniki un svuotuojās pi tuos vīnas Madaļas. Sadūmuoja Madaļa un soka tai: "Kas sagyus putniņu, kuru es izlaisšu, tys paliks man par veiru."
"Labi," pasacīja patmalnīks ar Juoni.
Izlaidja Madaļa putniņu un suoka abi jauniki jū gyusteit. Sagyun putniņu Juonis. Kū darīt tagad patmalnīkam? Suoka prasīt patmalnīks Juoni, kab atdūtu jam tū putniņu un apsūlēja Juoņam daudz naudas. Juonis padūmuoja un atdevja patmalnīkam putniņu par lelu naudu. Atnaz patmalnīks putniņu un padūd Madaļai, sacīdams: "Es sagyvu, mīļuo Madaliņ, tagad tu byusi muna sīva."
Nasagrib Madaļa īt pi patmalnīka. Veras jei vys uz Juoni un otkon suoka runuot: "Es naīšu lobuk ni pi vīna."
Sadūmuoja jus muote ar tāvu un runoj tai: "Mes aizslēgsim jyusus vysus trejus vīnā kambarī un vīnā gultā, vīns nu vīns puses, ūtrs nu ūtras puses, bet Madaļa vydā. Tagad uz kuru pusi Madaļa pasagrīzs ar muti, tys byus jai par veiru."
"Labi," pasacīja vysi jauniki un jaunive.
Tai muote ar tāvu padarīja, aizslēdzja jūs vysus trejus vīnā kambarī leidz reitam. Lykās jī vysi treis gultā gul un runoj. Juonis sadūmuoja pats sevī: "Sataisīšu es lobu jūku."
Suoka runuot Juonis: "Zynit, kungs patmalnīks, mes asam aizslāgti, kū darīt, ka man cīši gribīs izīt uz vēja?"
Patmalnīks soka Juoņam: "Ej koktā, bet reit nu reita pajemsi pats un izteirēsi."
"Nu - ja," pasacīja Juonis, ceļās nu gultas, nūguoja uz koktu, pasēdēja Juonis koktā, pagrauzja konfetu, pašnyucja un lykuos vēl gulēt. Jī guļ un runoj. Īgribēja ari patmalniks izīt koktā un soka jis Juoņam: "Es ari gribu pasēdēt."
Juonis soka jam: "Ej kungs, bet cytā koktā; reit reitā kotrs sovu izteirēsim un iznessim uorā."
"Tai, tai!" pasacīja patmalnīks, cēļās nu gultas un sādās ūtrā koktā. Jau patmalnīks sataisija sovu darišonu, gulstuos otkon gultā un guļ. Puorguoja moza straciņa, Juonis saka patmalnīkam :
"Zynit kū, kungs? Īt naloba smoka. Es dūmuoju, kungs, ka es īšu sovu izteirēšu."
Patmalmīks vaicoj Juoņam: "Kur tu jū liksi?"
Juonis soka: "Es pajemšu un apēšu."
Kai dūmuoja un runuoja Juonis, tai padarīja. Ceļas nu gultas, īt sovā koktā un ād sev konfetes un rīkstus. Paēdja, atīt atkon gultā un guļ. Patmalnīks dūmuoja, dūmuoja, cēlās jis, īt uz sovu kaktu, suoka jis ēst un vemt. Kū yis ād, īt jam atpakaļ. Daīt patmalnīks pi gultas un vaicoj Juoņam: "Kai tu varēji apēst? Vai navarētu tu man paleidzēt, es tev daudz par itū īdūšu naudas."
Juoņs padūmuoja un soka: "Ēssim, kungs, pa pusei."
"Labi!" pasacīja patmalnīks.
Cēļās Juonis, īt tymā koktā, pīlyka pilnu muti konfetu un ād, bet sovu pusi salyka skustiņā. Tai pabeidzja jī ēst, nūīt abadivēji gultā un gul. Madaļa navar cīst lelos smokas nu patmalnīka, pagrīzja muti un golvu uz sovu mīļū Juonīti un tai jī aizmyga.
Reitā atīt tāvs ar muoti. Veras: Madaļa guļ pagrīzusja muti uz Juonīti, bet patmalnīks guļ aizmidzis un vysa mute izmuozuota un cīši smird. Pīzacēļa vysi, īt mozguotūs, bet patmalnīks izjem nu karmana daudz zalta un lyka zam spylvyna kolpyunei par duovonu. Juonis paklusiņam pajēmja tū naudu, nūlyka zam sova spylvyna, bet zam patmalnīka mūlyka sasītū skustiņu. Tai jī obadivēji, īt mozguotīs, kolpyune dūd jim yudeni. Patmalnīks soka kalpyunei: "Tur tu zam spylvyira atrassi sev duovonu!"
"Paldīs!" pasacīja kolpyune. Suaka kolpyune kluot vītu, veras: nu tuos puses, kur gulēja Juonis zam spylvyna daudz naudas, bet nu ūtras pūses, kur gulēja patmalnīks, aizsīc smyrdūšs skustiņš. Salasējās vysi jauniki un jaunive muote ar tāvu vīnā kambarī un runoj: "Nu, Madaliņ, pi kuo tu gŗibi īt?"
Madaļa suoka runuot par puorvastū nakti un gribēja tikai pi Juoņa. Tai sataisēja kuozas Juonis ar Madaļi, dzeivoj un smejas par patmalnīku.