Mēslu vaboles.

7. A. 559. L. Uļjāna no M. Matukāna Latgalē, Latvju kultūras kr.

Dzeivuoja vīns jauns cylvāks un aizguoja reizi uz mežu sēņu lasītu. Lasīdams sēnes, jis izdzderda, ka nazkur cierš kūku, pīguoja tyvuok un iraudzēja cirvi, kurs cierta kūku bez kaida ciertēja. Tod pajēme jis tū ciervi un īlyka kabatā. Guoja tuoļuok - guoja, guoja un izdzierda, ka mežā kaļ. Daguoja kluot un redz ka vasar's vīns pats kaļ, īlyka vasari kabatā un guoja tuoļuok. Guoja, guoja un izdzierda, ka dzīd gail's, pīguoja kluot un redz gaiļa pakausi, izlyktu uz calma. Jis pajēme un īlyka gaiļa pakausi kabatā. Tad guoja tuoļuok, izdzierda, ka suns rej, pīguoja kluot un atroda suņa pakausi, nūlyktu uz calma. Jis īlyka suņa pakausi kabatā un guoja tuoluak. Guoja, guoja un atrada meža malā četrus rīkstus. Guoja tuoļuok un viņam īsagribēs ēst, apēde tūs četrus rīkstus. Tod satyka kungu, kurs staiguoja medībuos. Kungs lyudze, lai īsmīdynoj viņa meitu, jo tei nabeja smējusēs nu dzimšanas. Aizguoja obi uz muižu. Jaunais cylvāks salyka uz golda ciervi, vasari, gaiļa pakausi un suņa pakausi. Ciervs cierta, vasars kola, gaiļa pakaus's dzīduoja un suņa pakaus's rēja. Tagan kunga meita suoka smītīs. Jaunais cylvāks lyudze kungu, lai atdūd viņam sovu meitu par sīvu. Kungs ari atdeve jam meitu un jī dzeivoj kunga muojuos laimīgi.