Čūskas gredzens.

1. A. 560. Skolnieks J. Daizis no 52 g. vecas M. Cibules Nīcas Jūrmalciemā. K. Lielozola kr.

Reiz dzīvoja viens zvejnieks, kam bija viens dēls. Vienreiz zvejnieks iegājis jūrā, izvedis zivis, devis tās dēlam un teicis, lai nesot zivis uz pilsētu pārdot, par naudu lai nopērkot maizi.
Dēls nonesis gan zivis uz pilsētu un pārdevis, bet dabūto naudu nesis tik mājās. Ceļā puika saticis vienu vīru, kas nesis kaķi. Puika apstājies un prasījis vīram, kur viņš nesīšot tik smuku kaķīti. Vīrs atteicis: "Nesu slīcināt."
Puika teicis, lai pārdonot viņam to kaķīti. Vīrs prasījis, cik viņam esot naudas. Zēns atbildējis, ka viņam esot pieci rubļi. Vīrs atdevis puikam kaķi, un puika atdevis viņam naudu. Tad puika gājis mājā un palaidis tur kaķi vaļām.
Kad zvejnieks redzējis, ka dēls pārnācis bez maizes, bijis ļoti dusmīgs, iegājis atkal jūŗā un izzvejojis zivis un devis dēlam nest uz pilsētu pārdot, bet lai nu nopērkot maizi. Puika gan nonesis un pārdevis, bet .ar naudu nepircis vis maizi un gājis tikai mājās. Ceļā atkal saticis vienu vīru, kas nesis suni. Puika apstājies un prasījis vīram, kur viņš nesīšot tādu smuku sunīti, lai pārdonot viņam. Vīrs atteicis, ka nesīšot slīcināt. Puika lūdzis, lai dodot viņam suni. Vīrs prasījis, cik viņam esot naudas. Puika atbildējis, ka viņam esot desmit rubļu. Vīrs teicis, lai tad ņemot suni. Puika nu paņēmis suni un vīrs naudu. Tā nu pārgājis atkal mājās pie zvejnieka bez maizes. Zvejnieks bijis tik dusmīgs, ka gribējis puiku nosist, ka divas reizes jau nesis zivis, un vēl neesot pārnesis ne maizi ne naudu.
Tā zvejnieks iegājis atkal jūŗā un jau trešo reizi iznesis zivis un devis puikam, lai nesot uz pilsētu pārdot, un ja vēl nepārnesīšot maizi, tad sitīšot nost bez žēlastības. Tā puika gājis uz pilsētu, nogājis un pārdevis atkal zivis. Zēns pārdevis zivis, bet nenopircis atkal maizi. Puika gājis mājās un ceļā saticis vienu viru, kas nesis spīlā čūsku. Zēns apstājies un sacījis: "Kur tu nesīsi tādu smuku čūsku?"
Vīrs teicis, ka nesīšot sist nost. Puika teicis, lai pārdodot viņam. Vīrs prasījis, cik viņam naudas esot. Puika atbildējis, ka piecpadsmit rubļu. Vīrs sacījis, lai tad ņemot čūsku; puika paņēmis čūsku un vīrs naudu. Puika gājis mājās. ceļā viņam bijis bail, ka čūsku kāds neieraugst, izņēmis čūsku no spīlas un palicis padusē aiz svārkiem. Ceļā čūska izšāvusi galvu no svārkiem un teikusi puikam: "Nenes mani mājās, nes mani mežā pie čūsku alas, kur mūsu ķēniņš."
Puika bijis ar mieru. Tad čūska teikusi tāļāk: "Kad tu ieiesi alā, tad visas čūskas šņāks un kritīs tev virsū, bet es izraušu galvu un apsaukšu visas citas. Bet kad tu ieiesi alā un kad čūskas būs palikušas mierā, tad ej pie ķēniņa. Viņš izskatās liels un ar lielu kroni galvā. Kad tu pieej pie ķēniņa, tad prasi tam zelta gredzenu. Tas ir tāds gredzens, ka to trīs reizes pagriež un prasa, ko vēlas, vai ēdienus, vai dzērienus, tad viss tūliņ būs. Kad ķēniņš nedod, tad ej tik pa durvim laukā un citas mantas neņem. Gan tad viņš sauks tevi atpakaļ un dos to gredzenu."
Kad puika piegājis pie alas, viņam bijis gan bail iet iekšā, bet čūska skubinājusi, lai ejot tik iekšā, un viņš arī iegājis. Visas čūskas nu ienākušas un gribējušas krist viņam virsū, bet atnestā čūska izrāvusies laukā un apsaukusi citas čūskas, kas tūliņ palikušas mierīgas. Puika piegājis pie čūsku ķēniņa un prasījis zelta gredzenu, bet tas negribējis gredzenu dot, sacīdams, ka viņam tik trīs gredzeni esot, un solījis puikam citas mantas dot. Tā puika apgriezies un gājis uz durvju pusi, bet ķēniņš saucis puiku atpakaļ un iedevis tam gredzenu. Puika pateicies ķēniņam, un izgājis ārā un taisni uz jūrmalu, kur bijušas viņa tēva mājas. Pārgājis mājās, vecais zvejnieks prasījis, vai šim nu esot maize. Puika atbildējis, ka maizes gan neesot, bet esot kaut kas labāks par maizi. Zvejnieks teicis, lai rādot, kas tas tāds esot, un dēls parādījis gredzenu. Tas prasījis, kam tad tas gredzens derot. Puika apgriezis gredzenu trīs reizes, un teicis, lai rodoties vislabākie ēdieni. Tā uz reizi viņu galdiņš pārvērties par lielu galdu, uz kuŗa bijuši vislabākie ēdieni. Nu tēvs ar dēlu ēduši dziedādami.
Tā puika dabūjis zināt, ka ķēniņš esot izziņojis: kas varēšot padarīt trīs lietas, tas dabūšot viņa meitu par sievu. Tā dēls arī aiziet pie ķēniņa un prasa, lai dodot arī viņam tos uzdevumus, kas esot izsludināti:. Ķēniņa meita negribējusi zvejnieka dēlu un teikusi ķēniņam, ka viņai tas nepatīkot, lai labāk nedodot šim to uzdevumu. Ķēniņš teicis, ka tāds puiķelis jau tikpat nekā nepadarīšot, un viņš šim likšot labus grūtus uzdevumus priekšā. Pirmais uzdevums bijis, lai viņš uztaisot pa nakti tiltu pār upi, ka viņi no rīta varot nobraukt baznīcā. Puika nogājis pie upes, pagriezis gredzenu trīs reizes un teicis, lai rodoties zelta tilts. Tā uzreizi radies tāds tilts, kas mēness gaismā spīdējis kā tīrais zelts. Tā no rīta, ķēniņš braucis baznīcā pa zelta tiltu brīnīdamies, kā tāds nieka puika tādu tiltu varējis uztaisīt.
Tad ķēniņš teicis otru uzdevumu, lai aiz tilta izaudzinātu ābeles pilnas ziedos. Puika pagriezis trīs reizes gredzenu un teicis, lai rodoties aiz tilta ābeles pilnos ziedos. Kā ķēniņš braucis no tilta zemē, viņam priekšā stāvējušas ābeles pilnos ziedos.
Nu ķēniņš devis trešo uzdevumu. Ka viņš braukšot no baznīcas mājā, ka ābeles jau būtu pilnas ar āboliem. Puika apgriezis atkal gredzenu trīs reizes un teicis, lai ābelēm jau būtu gatavi āboli. Tā ābeles uz reizi bijušas pilnas ar āboliem, ka varējuši jau ēst. Kad baznīcā bijuši dievvārdi beigti, ķēniņš braucis mājās, un ābeles bijušas jau pilnas ar gataviem āboliem. Ķēniņš braucis no baznīcas mājās, ābolus ēzdams.
Kad zvejnieka dēls visus darbus padarījis, ķēniņam bijusi nu jādod šim meita. Meita gan negribējusi tādu nieka puiku, bet ka ķēniņš bijis solījis, tad bijis vārds jāpilda. Kad nu zvejnieka dēlam piederēja ķēniņa meita, viņš tai izstāstīja visu, ka viņam esot tāds gredzens, kas visu darot, un arī izrādījis, kā ar viņu jārīkojas. Vienā rītā, kad ķēniņa meitas vīrs nolicis gredzenu un gājis mazgāties, meita paņēmusi viņa gredzenu un vēlējusies, ka viņas vīrs būtu cietumā un tādā vietā, kur viņš nevarat ne sēdēt ne gulēt. Nu zvejnieka dēlam nākuši palīgā viņa kaķis ar suni, kurus viņš bijis izpircis no nāves. Vienreiz suns un kaķis iegājuši pie ķēniņa meitas galda, norāvuši ēdienu un nonesuši zvejnieka dēlam, lai būtu ko ēst. Reiz ķēniņa meita gulējusi, bet to gredzenu, ko nozagusi zvejnieka dēlam, turējusi uz lūpām. Tā kaķis ar suni klāt, kaķis uzlēcis uz ķēniņa meitas gultu un pārvilcis viņai asti pār muti. Ķēniņa meita uz reizi spļāvusi un izspļāvusi gredzenu no mutes.
Tā kaķis paķēris gredzenu mutē un nu skrējuši abi ar suni pie zvejnieka dēla. Ceļā viņiem bijusi upe un kaķim ar suni jālaižoties upē peldus. Kā kaķis jau gandrīz pāri upei biyis, tā viņam izkritis gredzens no mutes. Suns ar kaķi pārpeldējuši nu gan pāri upei, bet nezinājuši, ko nu darīt bez gredzena. Tā viņi ierauguši, ka divi zvejnieki vilkuši tīklu malā. Kad zvejnieki izvilkuši tīklu, kaķis ar suni lēkājuši apkārt un ēduši tās mazās zivtiņas, kuŗas zvejnieki viņiem atmetuši. Uz reiz kaķis redzējis, ka no tīkla izkrītot spožs gredzens. Viņš tūliņ gredzenam virsū un nu abi divi projām. Kaķis uzkāpis cietumā augšā un ielaidis gredzenu zvejnieka dēlam, kas to tūliņ saņēmis, apgriezis trīs reizes apkārt un teicis, kaut viņš tiktu no cietuma laukā un tiktu atkal ķēniņa pilī, bet ķēniņa meita lai nu būtu viņa vietā cietumā. Tā uzreiz zvejnieka dēls atradies pilī, bet ķēniņa meita viņa vietā cietumā. Tā nu zvejnieka dēls ticis pilī par valdnieku, bet ķēniņa meita palikusi cietumā.