Čūskas gredzens.

2. A. 560. Jānis Straume Tirzā, Brīvzemnieka kr. LP. VI, 852 (130, 1).

Kāds tēvs mirdams atstājis savam dēlam trīssimti rubļu naudas, ar ko dzīvi iesākt. Bet māte šīs naudas neatdeva vis dēlam visas reizē: iedeva tikai vienu simtu un sūtīja pasaulē piepelnīties klāt. Labi, aizgāja. Tomēr jau tai pašā vakarā dēls pārnāca atpakaļ, stāstīdams: simts rubļi esot patērēti jau! Tur gadījies ceļā svešnieks, tam tecējis smuks kaķītis līdzās, viņam kaķītis paticis, viņš sasolījis simtu rubļu par smuko kaķīti un nopircis; bet mājā vedot nezin kur kaķītis palicis, kur nepalicis - tā nozudis kā ūdenī un naudu vien izniekojis.
Neko darīt - māte iedeva otru simtu un otrā dienā raidīja par jaunu pasaulē. Bet otrā vakarā dēlus atkal atpakaļ: viņš otru simtu arī esot izniekojis! Tur esat gadījies svešnieks ar smuku sunīti līdzās; viņš sunīti nopircis par otru simtu un vedis mājā, bet ceļā sunītis atkal nemanot nozudis.
Neko darīt - māte iedeva trešo simtu un trešā dienā raidīja dēlu par jaunu pasaulē. Bet trešā vakarā dēls pārnāca ar plinti plecos - esot nopircis no viena vīra par trešo simtu un nu viņam esot ierocis labu labais. Labi - māte neko.
Bet tanī pašā novadā bija šausmīgs meža gabals, no kā visi ļaudis baidīt baidījās. Dažs teicis dzirdējis tur velnu spiedzam, cits nezvēru rūcam, bet neviens nemācēja pateikt, kas tas īsti par troksni.
Beidzot šis pats dēls sataisījās ar pirkto plinti mežu izmeklēt. Meklēja, meklēja - atrada duknājā milzīgu čūsku ar niknu meža cūku cīnāmies. Tas tas sen daudzinātais troksnis. Bet pirmā brīdī dēls nemaz nezināja, ko nu darīt: vai čūsku šaut pirmo jeb meža cūku? Sadomāja: šaus meža cūku! - un tā nošāva arī. Bet līdz cūka pagalam, čūska sāka runāt: "Kā lai nu tev atmaksāju par to, ka meža cūku nošāvi? Citas atmaksas nezinu, tev jāņem tas brīnuma gredzentiņš, ko mans tēvs cieši glabā. Viņš gan tev labprāt negribēs atdot, bet tu lūdzies, kamēr atdod. Tam gredzentiņam ir tāds spēks: ik trīsreiz apgriezīsi pirksta, ik atskries seši tēviņi un padarīs visu, ko vien tikai liksi. Un vēl ko - mans tēvs no šejienes ir tālu, tā tu viņa valstību tik drīz nesasniegsi, tādēļ es tevi uz turieni aiznesīšu, jo es esmu viņa meita, Glodaine, un viņš ir ķēniņš lepnā pilī."
To teikusi, Glodaine pārvērtās par tādu brīnišķīgu dzīvnieku, kas vēja ātrumā skrien, un aiznesa dēlu īsā brīdī tie tēva, lai nu lūdzot to gredzenu! Dēls lūdzās, lūdzās - nemaz šis negribēja dot; labāk viņš pus valsti atdodot par to labumu ka meža cūku kavis, bet gredzenu tikai ne. Tomēr dēls neatlaidās, kamēr tad atdeva gan.
Nu dēls, tik ko gredzenu dabūjis, pagrozīja to trīsreiz pirkstā, vēlēdamies: "Kaut mani aiznestu ātri, ātri, viegli, viegli uz tēva māju pie mātes!"
Un tūliņ seši tēviņi bija klāt, paņēma dēlu viegli, viegli un pārnesa itin ātri, ātri.
Mājā dēls vēl pagrozīja gredzenu un vēlējās, kaut jaunas klētis rastos, kaut apcirkņi ar zeltu un sudrabu pildītos. Tūliņ seši tēviņi ir to padarīja. Otrā dienā dēls vēlējās, kaut seši tēviņi no zelta un sudraba uzceltu greznu pili un kaut pils priekšā gadītos vīna upe. Ir tas piepildījās.
Un nu no tās dienas dēls dzīvoja vēl labāki, lepnāki kā katrs ķēniņš. Bet tās zemes ķēniņš domāja: "Kas tādā pilī var dzīvot, tas tikai būtu man īsts znots."
Dēls, to padzirdējis, nekavējās. arī ilgāki un gāja ķēniņa meitu bildināt; bet ķēniņa meita atteica: "Man jau ir brūtgāns, otras valsts ķēniņa dēls, es pie tevis neiešu!"
Dēls pārdomāja: "Kad nu ne, ne - lai paliek!" Bet ķēniņš atteica: "Ko, viņa neies pie tevis, pie tāda, kam zelta pils! Kas tad otras valsts ķēniņa dēlam par pili? Nieks pret tavēju. Ja viņa neiet ar labu, es piespiedīšu!"
Un piespieda arī, bija vien jāaiziet ķēniņa meitai pie dēla un tā kā šodien - jau zelta pilī svinēja kāzas. Kāzās brīnum traki dzīroja visi kāzenieki. Kā tad nedzīros? Vīna upe turpat durvju priekšā. Beidzot, tad apreiba gan itin visi, ka nezināja ne rīta, ne vakara. Dēlam tādi apreibuši galu galā apnika, viņš pagrozīja gredzenu pirkstā un vēlējās, kaut vīna upes vietā tecētu ūdens upe, lai šie dzerdami atreibtu. Tūdaļ tas arī gadījās un visi kāzinieki, ūdeni dzerdami, drīzumā atreiba.
Bet jaunā sieva, dēla līgava, tādu gredzenu šim pirkstā redzēdama, izgāja uz viltu un izkrāpa savam nepatīkamam vīram brīnuma gredzenu, pagrozīja savā pirkstā un vēlējās: "Kaut seši tēviņi viegli, viegli, ātri, ātri aiznestu mani pie otras valsts ķēniņa dēla, kas manam prātam patīkams, un dēlu - par to, ka ar varu uzbāzies - ieslodzītu tādā tornī, kur maza, maza rūmīte, ka ne pagulēt, ne apgriezties."
Tūdaļ tā notika: ķēniņa meitu aiznesa pie tīkamā ķēniņa dēla, bet dēlu ieslodzīja tornī, kur ne pagulēt, ne apgriezties.
Nu dēls smaka, smaka torņa caurumiņā - ne ēst dabūja, ne nodzerties; tikai maza, maza zirņu vālīte ar pāŗa saujiņām zirņu tur karājās un ar to nieciņu bija jāpārtiek dažu dienu.
Nepanesams bads patlaban cietumnieku jau mocīja, te par laimi šis atminējās vienu glābiņu: savu toreizējo sunīti un kaķīti, kuŗus par dārgu naudu bija pircis. Viņš izsaucās: "Ai, sunīti, kaķīti kaut jel jūs spētu bēdu dienās palīdzēt!"
Te - kas tas? - sunītis, kaķītis patiesi klāt, viens riedams, otrs ņaudēdams: ko vajagot?
"Tā un tā - vai nevarot no otras valsts ķēniņa dēla, kas manu sievu atņēmis, atnest tādu un tādu gredzentiņu?"
"Jā, tūliņ!" Un tā sunītis, kaķītis, pa ūdeņiem peldēdami, pa sausumu steigdamies, gredzenam pakaļ. Noskrēja pie ķēniņa dēla, nevar gredzenu dabūt: pa dienu gredzens ķēniņa dēlam pirkstā, pa nakti mutē - tik cieši tas glabāja.
Nu gudroja, gudroja ilgti jo ilgi; beidzot kaķītis izgudroja: viņš pa nakti uzrāpjas ķēniņa dēla gultas galvas galā un iebāza asti gulētājam mutē. Ķēniņa dēls pa miegam sāka kraugatot un nezinādams izspļāva gredzenu zemē. Kaķītis tūdaliņ paķēra gredzenu mutē, sunītis atkal izdauzīja logam rūti un nu abi pa logu ārā - prom pie dēla pa teku tekām.
Bet trīs upes pārpeldējušiem, sunīšam par nelaimi radās skaudība: kaķītis viens pats aiznesīšot gredzenu, viens pats dabūšot pateicību. Viņš tas liekais būšot un kā nekā. Lai dodot viņam arī kādu gabaliņu panest! Kaķītis atkal, stūrgalvis, nedeva vis. Izcēlās ķīvis un iesāka raustīties. Bet plūkājoties kaķīšam nevļot izkrita gredzens no mutes un nogrima upes dibinā. Nu bija derdzis izšķirts. Sunītis dusmās aizpeldēja pavisam prom un kaķītis staigāja gar krasta malu ņaudēdams.
Bet laime, kur tu gadies! Nāca trīs zvejnieki tai upē zvejot un viens teica, otrs teica: "Uz kaķīša laimi metienu vilksim!" Labi, vilka uz kaķīša laimi un izvilka lielu līdeku. Uzšķērda līdeku un ķidas atdeva kaķīšam. Un kaķītis līdekas ķidās atrada norītu zudušo gredzenu.
Jaunām kājām kaķītis nu steidzās pie torņa, ielīda pa šauro lodziņu, ieņaudējās, uzbāza dēlam gredzenu pirkstā un pats vēl apgrieza trīsreiz riņķī, jo dēls aiz pārciestā bada vairs nejaudāja gredzenu virpināt.
Jā, un tā apgrieza riņķī - tūliņ seši tēviņi klāt: ko pavēlot?
"Tornis lai nozūd un spēki lai ronas!" dēls tik ko vēl paspēja izteikt. Tūdaļ spēki radās un tornis nozuda. Nu dēls dusmās pavēlēja tēviņiem piķa katlu uzkārt lielā sārtā un viltīgo sievu piķa katlā iemest, lai pavārās.
Piezīme. Blīdenē teikts, ka trešo reizi dēls nopircis puisīti par vienu rubli. Puisītis teicis: "Nes mani pie tā un tā akmeņa, tad tur iznāks velns un prasīs: "Ko gribi?" Atteic: "Gribu šo puisīti pārdot un citas maksas neņemšu, dod man to gredzenu, kas tev pirkstā!" Tas gredzens bijis laimes gredzens un kad viņu iesvieda no vienas saujas otrā, tad viss piepildījies, ko vien vēlējies. Velns gan labprāt negribējis gredzenu dot, labāk solījis sieku sudraba vai zelta, bet šis neņēmis un tad atdevis gan gredzenu. Beigas līdzīgas iepriekšējai pasakai. L. P.