Čūskas gredzens.

4. A. 560. Fr. Erķens Garleniekos pie Talsiem. LP. VI, 866 (130, 7).

Vienam tēvam bija viens dēls. Tēvs nomira un dēls viņu paglabāja. Bet piektdienā dēls paņēma no mātes piecdesmit rubļu, aizgāja uz Talsiem tirgū un nopirka par to naudu vienu kaķi. Pārnāca mājā, māte vaicāja: "Ko tu nopirki šodien tirgū?"
"Kaķi nopirku!"
"Cik tad aizmaksāji?"
"Piecdesmit rubļu!"
"Vai, dēliņ, tik daudz!"
"Vai, māmiņ, mums jau vajaga, kas peles ķer; tad jau peles acis izkodīs."
Otrā piektdienā viņš atkal gāja tirgū un nu māte iedeva simtu rubļu tirgus naudas. Aizgāja Talsos, nopirka lielu suni. Pārnāca - māte vaicāja: "Dēliņ, ko nu nopirki?"
"Suni!"
"Cik aizmaksāji?"
"Veselu simtu!"
"Vai, dēliņ, tik daudz par vienu suni!"
"Jā, māmiņ, suni mums vajadzēja. Kas tad apsargās mūsu mājas?"
Trešā piektdienā viņš nogāja uz Talsiem un nopirka vienu gredzenu: kad to uzmauca pirkstā, tad no gredzena iznāca skaists jaunskungs un prasīja: ko pavēlot.
Kad nu dēls pārnāca no tirgus, viņš klusītiņām, mātei neredzot, ielīda istabā un uzmauca gredzenu pirkstā. Tūlīt no gredzena izspruka jaunskungs un prasīja paklanīdamies: "Cienīgs kungs, ko pavēlat?"
Šis lepni atbildēja: "Es gribu tos labākos ēdienus!"
Tūlīt - kur gadījies, kur ne - tie labākie kungu ēdieni pilns galds.
Ienāk māte : kas tad te par brīnumiem? Tā, nabadzīte, pavisam sabīstas un nezin, kas te notiek, kas ne. Bet dēls atkal uzmauca otrreiz gredzenu pirkstā un pavēlēja, ka ēdieni vairs nebūtu. Un tūlīt nebija arī vairs.
Bet nu viņš sacīja mātei, lai ejot pie ķēniņa un uzrunājot ķēniņa meitu
viņam par sievu. Māte negribēja iet - nevar taču ticēt, ne arī saprast, ko šis iedomājies - bet dēls tikai skubina un skubina: vajagot iet, lai tur arī zeme sagāztos.
Neko darīt - māte aizgāja raudādama. Noiet pie ķēniņa, ķēniņš vaicā: "Par ko tu raudi, sieviņ?"
"Jā, mīļo ķēniņ, neņemiet par ļaunu! Mans dēls ir traks, grib jūsu meitu par sievu!"
"Nu, nu, nekas, nekas!" ķēniņš atsacīja, "ja viņš varētu tādu pašu pili uztaisīt manai pilij pretim, kā šī un, es tur, rītu cēlies, varētu tēju dzert, tad jau dotu arī to meitu. Kas tad! Man jau znots viens, znots otrs, un manai meitai precības gadi ir."
Māte nu pārnāca mājā, izstāstīja dēlam: tā un tā.
Dēls atsaka: "Tas ir pavisam labi!"
Vakarā visi aizgāja gulēt, bet dēls neiet vis; tam tikai pilis un ķēniņu lietas vien prātā. Un tas varēja būt priekš pusnakts, vai kad - dēls mauc gredzenu pirkstā. Kā uzmauc gredzenu, izsprūk skaists jaunskungs: "Cienīgs kungs, ko pavēlat?"
"Uzcel tu man šonakt lepnāku pili, labāku pili, nekā ķēniņam - tur ķēniņa pilij iepretim!"
Mans jaunskungs aizgāja arī tad kā misiņš un viens, divi pils gatava. Rītā piecelsies ķēniņš - kas ir, tas ir - pils laba, tēja kūp, jāsaka, ved tikai meitu šurp.
Bet viņš saka dēlam : "Vēl tev jāgādā ap jauno pili tāds pats dārzs kā mans, tad tu patiesi dabūsi martu meitu!"
Labi, dēlam tas itin nekas. Vakarā uzmauca atkal gredzenu, jaunskungs ārā: "Cienīgs kungs! ko pavēlat?"
"Apstādi tu man jauno pili ar to lepnāko dārzu!" Jaunskungs aiziet atkal, ka nozib vien un viens, divi dārzs gatavs.
Kad nu ķēniņš uzcēla un jauko dārzu redzēja, tad neteica ne vārda vairs, tūlīt sūtīja meitu ar dēlu uz baznīcu laulāties. Un kad šie nu brauca uz baznīcu, tad bija īsti ko redzēt. Visas ābeles, viss dārzs, ziedēja, ka mirdzēja vien; bet kad no laulībām brauca atpakaļ, tad visiem kokiem augļi bija gatavi, gan ogas, gan āboli, un šie kāzu dienā staigāja pa dārzu un tikai ēda.
Piezīme. Talsos ik piektdienas ir nedēļas tirgus, tādēļ stāstītājs to te iepinis. L. P.