Čūskas gredzens.

6. A. 560. A. Bīlenšteins Valkā. LP. VI, 869 (130, 10).

Vienam miesniekam bijis viens vienīgs dēls, jauns zēns. Mirstot miesnieks piesaucis dēlu un sacījis, ka viņš vairāk nemantošot un vairāk šim arī neesot, kā trīs simti rubļu. Tā nauda esot mātei rokā un no mātes lai ņemot.
Reiz viņš prasa arī mātei, lai dodot šoreiz jau vienu simtu, vajagot.
Māte iedod un viņš aiziet uz tirgu, apskatās, pieiet pie viena veca vīra prasa, kas viņam pārdodams. Vecais rāda suni. Miesnieka dēls prasa: "Cik maksā tavs suns?"
"Simtu rubļu!"
Zēns patur to suni par simtu rubļiem, aizved mājās un ir priecīgs par savu suni.
Pēc kāda laika zēns prasa otru simtu mātei, aiziet uz tirgu un prasa atkal vienam vīram, kas pārdodams. Vecais rāda kaķi. Šis prasa: "Ko maksā?"
"Simtu rubļu!"
Zēns kaķi paņem par simtu rubļiem un priecīgs pārnes mājās.
Tā paiet labs laiks, viņš atkal prasa mātei simtu rubļu. Māto iedod pēdīgo simtu un saka, ka nu viņas rokā vairāk šā mantības neesot. Nu viņš atkal aizstaigā uz tirgu un apskatījies ierauga veco un prasa, kas viņam pārdodams.
Vecais apdomājies atbild: "Šoreiz man nav līdz ko pārdot!" bet ja zēns gribot uz māju līdz nākt, viņam esot viens gredzens. Labi. Aiziet uz māju - vecais saka: "Bet tas maksā simtu rubļu!"
Puika iedod simtu rubļu un vecais viņam rāda pagrabu, sacīdams: "Ieej pats iekšā, uz rijoli meklējamo atradīsi!"
Zēns, ne laisks, ielec pagrabā; bet vecais tūliņ šim durvis pakaļā cieti aizslēdz. Nu zēns redz, ka postā ievests, paliek bailīgs un domā: "Ko nu darīt? Durvis ir ciet."
Tā labu laiku apdomājies, pēdīgi sāk to pagrabu apstaigāt; bet par briesmu atrod daudz miroņu, kas pa kaktiem nolikti stāv. Šis vecais ir bijis jau sen tāds razbainieks un jau daudziem galu padarījis.
Zēns tak apskatās vēl vairāk un ierauga uz rijoli mironi ar baltu drēbi apklātu. Pieiet un redz, ka mironis sievišķis un gredzens pirkstā. Šis tūliņ to gredzenu mauc no pirksta un raudams norauj ar visu pirkstu. Tas bija jau trūdējis. Un gredzens bija skaists, ar galviņu taisīts, ar divu cilvēku bildēm virsū iezīmēts.
Nu viņš panāk uz durvju pusi. Kā panāk uz durvju pusi, ierauga nejauši: divi cilvēki turpat stāv, kurus agrāk nepamanījis. Šis paliek bailīgs un stāv. "Bet cik ilgi stāvēt? Nāve šā, vai tā!" viņš domājis un uzrunā tos vīrus, ko šie te meklējot. Vīri atbild: "Mēs sargājām to gredzenu."
"Tad taisiet tās durvis vaļā!"
Tūliņ vigi viegli atgrūž durvis vaļā un visi trīs iziet lauka. Bet zēns dusmās tūliņ pie veča prom un saka uz vīriem tā: "Ņemiet šo ciet un izkuliet, lai viņš manus simtu rubļus atdod!
Tos divus vīrus neviens cits nevarējis redzēt, bet zēns gan varējis.
Riktīgi - vecais dabū savu tiesu; bet vecais neredz nekā, kas viņu sit. Pēdīgi vecis atdod tos simtu rubļus un šie trīs aiziet.
Par to laiku zēns, labi izskolots un pieaudzis, iegribas sievu precēt.
Vienu dienu viņš saka: "Es gribu ķēniņa meitu precēt; bet man trūkst zirgi un karīte ar ko braukt. Vai šie (abi neredzamie vīri) nevarot līdz rītam karīti ar četri zirgiem sagādāt? Labi, rītā agri stāv karīte ar zirgiem un neredzamie vīri, viens par sulaini, otrs par kučieri, sēd uz buku.
Aizbraukuši uz pili, bet princese nav mājā. Neko darīt - jābrauc citā reizē.
Par kādu laiku atkal viņš šiem pavēl seši zirgus sagādāt. Nu aizbrauc uz pili, bet princese nav mājā.
Trešo reizi viņš pavēl astoņi zirgus pagādāt; bet vīri atsaka: "Mēs jau tik ilgi neesam ēduši," lai tak ēst dodot!
Labi, dēla vecā māte arī izvāra labu lielu podu un grib nupat izliet dzist (dzisināt), bet viens vīrs saka: "Velti - gan iztiks!" un izlok visu karsto putru viens pats - otram nekā- jāvāra atkal. Izvāra, otrs tāpat visu nostrāpē.
Nu trejāti aizbrauc un atrod: princese mājās. Un tā šis tūliņ uzrunā par brūti. Bet princese šim prasa, kur šis dzīvo, un kā šā māja izskatās. Viņš atbild: "Mana pils mirdz tīrā zeltā un sudrabā tur un tur!"
Nu, kad tā - princese apsola viņu apsērst. Bet šie, kā nu pārbrauc mājā, tūliņ dēls pavēl tādu un tādu pili līdz tam laikam gādāt; arī lielu tiltu vajagot, gluži tā kā jau vecos laikos katrs bruņinieks dzīvojis.
Noliktā laikā bija arī viss gatavs abiem vīriem un princese atbraukusi.
Atbrauc - šai viss brīnum patīk un nu notura kāzas.
Kādas dienas kopā dzīvojuši - šā sieva pamana, ka šis ik vakaru to roku, kur gredzens pirkstā, vienādi cieti apsien ar drēbi. Viņa prasa, kāpēc šis to darot? Šis neliedzas un izstāsta visu, kā ar gredzenu gadījies.
Kas ir? Kā šī to dabū zināt, tā sāks, vai dzirdi, nožēlot tikai, ka piekrāpusies, ka pie tik prasta vīra aizgājusi. Un kas nu vēl? Pēdīgi šī nozog to gredzenu viņam no pirksta un vēlās, kaut neredzamie vīri tūliņ pārnestu uz tēva mājām atpakaļ. Labi, tūlin tā notiek. Un ķēniņš nu vēl savu znotu iemet cietumā - tas notika.
Tā paliek labu laiku. Te padzird: ķēniņa meita gribot otrreiz precēties ar vienu ķēniņa dēlu.
Tad toreiz pirktais suns ar kaķi mudīgi mudīgi izspruka no istabas un taisni pār jūŗu uz to ķēniņa dēlu prom, kas ķēniņa meitu (dēla sievu) taisījies precēt. Aizskrien tur, ķēniņa dēls patlaban jau rīko kāzas. Bet suns ar kaķi izlikdamies arī palīdzēs kāzas rīkot: suns nes malkas iekšā, kaķis atkal palīdz sulainim vīnu nest un tikmēr un tikmēr, kamēr šos abus pa nakti pamet istabā, - nedzenā vairs, apron. Bet nu kaķis ik vakaru nolūko, kur jaunā ķēniņiene (dēla sieva) to gredzenu glabā. Pēdīgi apmana, ka viņa mutē gredzenu glabā. Un tas nu gadījās kaķīšam reiz istabā peli saķert. Pele lūdzas, lai nekož! Kaķītis saka, lai šī kož ķēniņienei degunu, tad jā. Labi, pele kož arī ķēniņienei degumu.
Tiklīdz tas notiek, ķēniņienei par miegam izkrīt gredzens no mutes un kaķītis nu saķer gredzenu un saka suņam: "Taisi durvis vaļā!"
Suns attaisa, un abi nu aizbēg pār jūŗu atpakaļ uz māju. Bet pār jūŗu peldot, kaķītis paliek švaks, lūdz sunīti, lai pa muguru šo pārnes. Suns prasa, lai tad dod viņam gredzenu arī nest, tad viņš šo pārnesīs, Un suns jau izstiepj mēli, lai kaķītis gredzenu tur uzliek. Bet kaķītis gudrs - saka: "Pārnes mani, gan malā tu dabūsi, jo še nevaru dot - drīz iekritīs jūrā." Bet suns gaida arvienu vēl.
Pēdīgi kaķītis laiž gredzenu uz suņa mēli un - kā gadījās, kā ne - gredzens iekrīt jūras dibinā.
Laime vēl, ka zvejnieki ap to vidu zvejoja un tie izvelk lielu, lielu līdeku. Kaķītis saka uz suni: "Iesim malā, viņi to līdeku tīrīs, tai zuvei ir tas gredzens vēderā."
Labi, izpeld malā - zvejnieki tīrī līdeku un iekšas nomet zemē. Kā nomet zemē - šie abi ķer pēc tām iekšām un nu kaķītis dabūjis gredzenu.
Nu aizskrien ar gredzenu līdz cietumam, iesviež pa lodziņu dēlam un šim nu ar gredzenu tūliņ spēks rokā. Aiziet no cietuma uz māju. Aiziet mājā, šis liek abiem vīriem braucamos gādāt un tā aizbrauc pēc savas sievas, nokauj to ķēniņu, pārnāk ar visu sievu atpakaļ un dzīvo laimīgi vēl šodien ar visu savu suni un kaķi.
Piezīme. Jelgavas apgabala variantā teikts, ka kaķītis noķēris vienu zivi aiz astes un ātrāk nelaidis vaļā, kamēr tā apsolījusies no jūras dibena iznest to gredzenu. L. P.