Čūskas gredzens.

7. A. 560. Priedite Gulbenē. LP. VI, 857 (130, 3).

Reiz dzīvoja vecītis ar savu sievu. Viņiem nebija bērnu bet vecumā piedzima dēls, žirgts puika.
Kad dēls 8 gadu bija vecs, tēvs nomira, atstādams savam dēlam 300 rubļu naudas; bet kad 16 gadu bija vecs, tad viņš sacīja mātei, lai dodot vienu simtu no mantotās naudas. iešot pilsētā derīgas lietas iepirkties. Labi, iedeva vienu simtu. Dēls aizgāja uz pilsētu, bet nevedās nekā laba derīga nopirkt. Atpakaļ nākot, satika vienu cilvēku, tas veda suni mežā nomaitāt. Dēls sacīja: "Ko tu vedīsi tādu labu suni maitāt? Pārdod labāk par simtu rubļiem man viņu."
"Jā, jā - tūliņ, labprāt!"
Un dēls nu dārgo suni pārveda mājā. Māte gan bija dikti dusmīga, ka naudu tā izniekojis par suņiem, bet dēls neko. Lai dodot vēl to otru simtu arī, rītu atkal iešot pilsētā derīgas lietas iepirkties.
Labi, iedeva otru simtu. Bet otrā dienā arī nevedās nekā laba derīga nopirkt. Atpakaļ nākot, satika vienu cilvēku, tas veda kaķi mežā nomaitāt. Dēs sacīja: "Ko tu vedīsi tādu labu kaķi maitāt? Pārdod labāk par simtu rubļiem man viņu."
"Jā, jā - tūliņ, labprāt!"
Un dēls nu dārgo kaķi pārveda mājā. Māte gan bija dikti dusmīga, ka naudu tā izniekojis par kaķiem, bet dēls neko. Lai dodot vēl to trešo simtu arī, rītu atkal iešot pilsētā derīgas lietas iepirkties.
Labi, iedeva trešo simtu. Bet trešā dienā arī nevedās nekā laba derīga nopirkt. Atpakaļ nākot, bija jāiet gar ezeru. Tur pašu laiku zvejnieki zvejoja. Dēls sacīja: "Nu, ko jūs te zvejojat? Velciet arī man par simtu rubļiem vienu metienu!"
Labi. Zvejnieki nu vilka, vilka uz dēla laimi un izvilka tādu dzīvnieku, kas ne pēc cilvēka, ne pēc lopa - vairāk pēc celma. Neko darīt - kas izvilkts, tas izvilkts! Samaksāja līgtos simtu rubļus un nesa savu jokaino celmu pa muguru mājā. Nesa, nesa uz reizi nesamais iesāka lūgties, lai laižot jel šo vaļā, viņš esot pats velns, un ja viņu paklausīšot, tad dāvināšot dēlam tādu gredzenu: tiklīdz 3 reiz pirkstā apgriež, tūdaliņ pieronas divi stipri vīri un padara visu, ko vien tikai vēlas.
Labi, dēls paņēma gredzenu, palaida velnu un atsauca stipros vīrus. Tie atskrēja edzdami, ko pavēlot?
"Ne daudz, ne maz!" dēls atteica, "nesiet. mani uz mājām!"
Stiprie paņēma dēlu uz rokām un pārnesa tik ātri, ka ne dabūja godīgi ne elpas ievilkt,
ne apskatīties.
No tās dienas tad nu dēlam, jāsaka, netrūka ne putna piena: ko vien vēlējās, lika stiprajiem apgādāt; tikai vienas lietas vēl trūka: - sievas. Un, lūk, tādēļ viņš vienu dienu uzplijās mātei, lai ejot uz ķēniņa pili ķēniņa meitu viņam par līgavu bildināt!
Māte aiziet, sāk ar ķēniņu runāt - ķēniņš atsaka: "Ja tavs dēls par vienu nakti izraktu dziļu, garu grāvi no manas pils līdz viņa mājām un grāvi apstādītu ar vasskaistakiem kokiem un puķēm, tad savu meitu neliegšu viņam."
Māte, to dzirdēdama, pārnāca gluži bēdīga: "Ai, dēls, tavas precības vējā! Tā un tā - tāds un tāds darbs tev izdarāms."
Bet dēls pasmējās par mātes raizēm, lai tikai viņa liekoties gulēt, gan jau zināšot darbu veikt. Labi. Un līdz ko nakts melnums ieradās, dēls apgrieza gredzenu trīsreiz pirkstā - abi stiprie klāt: ko pavēlot?
"Izrociet jūs man šonakt dziļu, garu grāvi no ķēniņa pils līdz manām mājām un apstādiet grāvmalas ar visskaistākiem kokiem un puķēm - tas viss."
Tūdaliņ stiprie ņēmās melnām mugurām rakt un stādīt, rakt un stādīt. Kad ausa rīts - viss bija padarīts un ķēniņš brīnījās bez gala, kas tas par dēlu, kam viss tas bija iespējams. Bet tomēr viņš vēl teica uz dēla māti: "Vēl savu meitu neatdošu vis! Saki tu dēlam, lai nākamu nakti pārtaisa ir tiltu šim grāvim un kokiem ar dārgākiem akmeņiem!"
Māte, to dzirdēdama, atkal pārnāca nobēdājusies; bet dēls pasmējās, lai viņa liekoties tikai gulēt, gan jau darbu veikšot! Un līdz ko nakts melnums ieradās, dēls apgrieza gredzenu
trīsreiz pirkstā - abi stiprie klāt: ko pavēlot?
"Uzceļiet šonakt ar dārgākiem akmeņiem pār grāvi un stādītiem kokiem lepnu jo lepnu tiltu - tas viss!"
Tūdaliņ stiprie melnām mugurām ņēmās strādāt. Rīta blāzmai austot, tilts bija gatavs un ķēniņš brīnījās, rokas saņemdams, kas tas par dēlu, kam viss tas bija iespējams. Bet atkal viņš teica uz dēla māti: "Vēl meitu neatdošu vis! Pasaki dēlam, lai nākamo nakti uzceļ vaska baznīcu ar zelta zvaniem, lai varu meitu tādā baznīcā godam likt salaulāt."
Māte, to dzirdēdama, atkal pārnāca nobēdājusies; bet dēls pasmējās, lai viņa liekoties tikai gulēt, gan jau darbu veikšot! Un līdz ko nakts melnums ieradās, dēls apgrieza trīsreiz gredzenu pirkstā - tūliņ stiprie klāt: ko pavēlot?
"Šonakt uzcelt man laulājama baznīcu no vaska vien ar zelta zvaniem - tas viss!"
Tūliņ stiprie melnām mugurām iesāka strādāt. Rītam austot, baznīca ar zvaniem bija gatava un ķēniņš nu dēlu, apģērbis ķēniņa drēbēs, lika ar savu meitu vaska baznīcā salaulāt.
Bet ķēniņa meita ne vis labprāt bija gājusi pie dēla: viņai bija padomā cits brūtgāns no agrākiem laikiem: viens ķēniņa dēls. Un tā nu vienu dienu pēc otras viņa gan cietās pie dēla, bet to bieži vien taujāja, kā tikai varējis tādu baznīcu uzcelt, tiltu grāvim
pārtaisīt un pašu grāvi tai garumā par vienu nakti izrakt. Dēls &127;gan iesākumā neteica, neteica;
beidzot, kad par daudz sāka uzplīties, pateica arī. Gredzens to varējis! vajagot tā un tā darīt, tad gadoties divi stipri vīri, tie iespējot visu ko.
Jaunā sieva, to padzirdējusi, un uzplijās vēl sparīgāki, lai dodot, lai nediedzot gredzenu viņai paglabāt!
Šis gan ieteicās, ka gredzens pa naktim mutē vien glabājams un ne vis pirkstā un kā nekā; bet sieva ne un ne, - viņa arī glabāšot mutē, lai atdodot tikai.
Neko darīt - atdeva.
Bet nu sieva bija spēkā. Tūliņ pirmā naktī izņēma gredzenu no mutes, apgrieza trīsreiz pirkstā un pavēlēja stipriem vīriem, lai tūliņ viņu aiznesot pie viņas izredzētā brūtgāna, bagātā ķēniņa dēla. Labi, stiprie aiznesa un šis nu bez sievas. Bet rītā ķēniņš - to zināt dabūjis, ka viņa meita izgaisināta - tik dikti sasirdījās uz savu znotu, ka uz pēdām iemeta cietumā.
Tur nu viņš smaka, nabadziņš, nevainīgs dažu dienu - neviens par viņu neapžēlojās; tikai kaķis ar suni, ko todien bija pircis, gulšņāja mātes istabā nobēdājušies un gudroja, gudroja, kā savu kungu izpestīt no cietuma.
Pēdīgi abiem lopiņiem taču radās padoms. Viņi norunāja aiztecēt pie bagātā ķēniņa dēla un zagšus atņemt aiznestai ķēniņa meitai dēla gredzenu. Labi. Noskrēja uz pili, kaķis iešmaucās ķēķī, suns palika laukā. Bet kaķim ķēķī tūliņ pirmā dienā klājās itin labi. Viņš mācēja pavāram pieglauzties un dabūja tos gardākos kumosus; tikai sunītim, nabadziņam. bija jāsalkst neēdušam pils logu priekšā. Otrā dienā kaķis, ja vairāk ne - iznesa kaulu sunītim pagrauzt un apvaicājās, kā šim ārpusē klājoties. Sunītis nobēdājies atteica: "Man iet plāni! Ik pagrasos priekšnamā iekļūt, ik pavārs un sulaiņi ar pātagu man mugurā. Tādēļ, liekas, es gan iekšā netikšu, tev jārauga vienam pašam ar gredzenu galā tikt."
"Tikšu, tikšu!" kaķis iesaucās, "rītu pie dienas es raudzīšu pieglausties ir ķēniņa meitai, dēla sievai, un gredzenu nodabūt. Bet dabūjis gredzenu, es sviedīšu to zemē, pa logu, taisni tev mutē - uzmani tikai!"
Un trešā dienā kaķis iešmaucās ķēniņa meitas istabā uz domām: "Ja dzen - dzen ārā!" Bet ne dzina, nekā - ķēniņa meita vēl priecājās: "Ak tavu skaistu kaķīti! tevi jau nu gan vairs nelaidīšu projām!"
Labi, kad viens nelaiž, otrs negrib iet, tad jau pavisam labi. Bet naktī labais kaķis to vien gaidīja ķēniņa meitu aizmiegam. Un tiklīdz bija aizmigusi, tā šis lēni, lēni velk savu asti ķēniņa meitai gar lūpām. Kā velk gar lūpām, šī spraušļo; kā šī spraušļo - izspraušļo gredzenu no mutes. Nu kaķis žigli paķēra gredzenu, izsvieda pa logu sunim mutē un tūdaliņ arī pats izlēca pa logu taisni sunim mugurā. Suns, ar kaķa nastu mugurā, ar gredzenu mutē - tūliņ bēga naigām kājām.
Bēga, bēga gadījās upe, bija jāpeld pāri. Bet kaķi nezdams, peldētājs drusku pārmērām grima ūdenī; ūdens iegāja nerīklē un šis iesāka kāsēt. Kā iesāka kāsēt, izsprāga gredzens un nogrima upē. Nu abi staigāja bēdīgi pa krastu un gudroja, gudroja, kā te nu līdzams. Te itin nejauši ieraudzīja vardi. Suns satvēra vardi, sacīdams: "Tikām vaļā nelaidīšu, kamēr man neiznesīsi gredzena no upes!"
Varde bija mierā, viņai tas mazs darbs. Ielēca upē, pagrima dibinā un iznesa gredzenu. Bet nu paņēma kaķis gredzenu mutē un aiztecēja pie cietuma sarga, kupru mezdams. Cietuma sargs apmīlināja pieglaudīgo kaķi un laida, lai iet, pa kurām istabām grib. Kaķis novērodams drīzi apjoza vienu kaktu, otru, trešu; beidzot iekļuva pie sava kunga, ķēniņa znota, un atdeva gredzenu. Ķēniņa znots prieka pilns neteica ne vārda, - tūliņ apgrieza gredzenu trīsreiz pirkstā - šie abi, stiprie vīri, klāt: ko pavēlot?
"Gādājiet šonakt šā cietuma vietā lepnu pili un atnesiet manu sievu!"
Viens, divi - cietums nozudis, pils gatava, sieva mājā. Un nu ķēniņa znots no tā brīža
dzīvoja mierā un laimē.
Piezīme. Vēl turpat Gulbenē (E. Jūrmalietis uzr.) teikts, ka viena māte iedevusi dēlam simtu rubļu un dēls tirgū nopircis kaķi; otrā dienā atkal iedevusi simtu rubļu un dēls tirgū nopircis suni; trešā dienā māte vairs nedevusi naudu, tad dēls bēdādamies palicis slims un dakteris pavēlējis ka vajagot naudu dot, citādi vesels nepalikšot. Nu māte devusi ir trešo simtu. Dēls tūliņ gājis uz tirgu, bet tai dienā nekā nevedies nopirkt - nācis tukšā mājā. Bet atpakaļ nākot, bijis jāiet baznīcai garām. Redzējis: baznīcas durvis vaļā - gājis iekšā. Ieraudzījis baznīcas vidū zāku ar mironi un mironim gredzenu pirkstā. Vilcis gredzenu nost un atstājis zārka malā simtu rubļu kā atmaksu par novilkto gredzenu. Bet dēlam bijusi brūte. Pārgājis mājā un atdevis brūtei miroņa gredzenu. Labi - tā palicis. Te vienu reizi dēls ar brūti saķildojušies un brūte sausās dusmās aizbēgusi ar visu gredzenu, ka neviens nezinājis, uz kurieni. Nu dēls sūtījis pirkto kaķi, suni brūti ar gredzenu meklēt. No šis vietas tas pats, kas iepriekšējā variantā. L. P.