Čūskas gredzens.

8. A. 560. A. Lerchis - Puškaitis Džūkstē - Pienavā. L. P. I, 93 (61).

Kādā pilsētā dzīvo ķēniņš un netāļu no pilsētas nabaga vīriņš. Vīriņš ikdienas iet mežā malku lasīt. Pusi no malkas viņš pārdod pilsētā un pusi pārvelk mājā. Kad vecais nomirst, tad dēls tāpat dara. Pilsētā vecīša dēlu citādi nesauca, kā par malkas lasītāju. Reiz malkas lasītājs mežā apmaldās. Viņš staigā krustim šķērsām, kamēr izkļūst uz svešu ceļu. Pa ceļu brauc balta karīte četriem baltiem zirgiem un panāk malkas lasītāju. Balts vīrs izkāpj no karītes un piedāvā malkas lasītājam zelta kastīti pirkt. Šis apgroza kastīti un tad saka: "Spīd jau gan, bet kā bez naudas pie kunga lietām tikt!"
"Nekas," baltais vīrs atbild, "ja nav naudas, tad atdodi man par kastīti cirvi un malkas virvi."
Labi - salīgst. Nu malkas lasītājs priecīgs steidzās pa to pašu ceļu uz pilsētu, kur domā zelta kastīti par lielu naudu pārdot un tad jaunu cirvi, jaunu virvi nopirkt. Bet pilsētā neviens nepērk kastīti. Visi domā, malkas lasītājs to kur zadzis un kas tad ar zagtām lietām lēti iepinķēsies. Nekā darīt - jāiet bez cirvja, bez virves uz mājām. Ārpus pilsētas nabadziņš vēl reiz domīgs apskatās kastīti un tad pilns dusmu laiž pret akmeni.
Kastīte sašķīst gabalos, bet no gabaliem izlien čūska un aptinas šim trīsreiz ap kaklu, sacīdama: "Nēsā tā mani septiņus gadus, septiņus mēnešus, septiņas dienas!"
Nekā darīt - jānēsā. Bet kad nosacītais laiks bija pārgājis, tad čūska nokrīt no kakla un iedod malkas lasītājam tādu gredzenu, kas tikai mutē jāieņem un tūdaļ viss notiekas, ko tik tai brīdī vēlās. Nu vīram pēc sūrām dienām sākās īsti laimīgas dienas. Tūlīt tas ieņem gredzenu mutē un saka: "Kaut būtu tāds galds ar visiem ēdieniem!"
Galds un ēdieni acumirklī gadās. Bet maizes drupačas esot grēks zemē sviest, tādēļ ēdot ieņem atkal gredzenu mutē un saka: "Kaut būtu suns, kas drupačas apēd!"
Suns tūdaļ gadās. Tomēr labi paēdušam kājas tik labi vairs neklausa. Arī malkas lasītājs to drusku sajūt un tādēļ, gredzenu mutē ieņemdams vēlās: "Kaut būtu zirgs pie rokas, kas mani uz ķēniņa pili aiznestu!"
Zirgs tūdaļ klāt un aiznes to uz ķēniņa pili, kur pārguļ par nakti. Pilsētā neviens vairs senāko malkas lasītāju nepazīst. Ķēniņa pilī tas dzird jauku mūziku. No rīta viņš ieņem gredzenu mutē un vēlās: "Kaut man būtu pārāki mūzikanti, nekā pašam ķēniņam!"
Mūzikanti tūlīt gadās un spēlē tik jauki, ka visai pilsētai brīnumi. Ķēniņš to dabon zināt; viņš pavēl jājējam un mūzikantiem no rīta pulksten 8. pilī būt. Bet šie saguļ līdz 10. un aiziet tik pusdienā. Ķēniņš pikts bez gala, ka pavēli neklausījuši; bet šis ieņem gredzenu mutē un vēlās: "Kaut būtu pilī pulkstenis tik astoņi!"
Pils pulkstenis tūdaļ rāda uz astoņiem. Ķēniņš rimst rāties un nevar par to izbrīnēties. Beidzot tas saka: "Ja vari visapkārt pilij jauku dārzu aptaisīt un dārzā dziedātāju putnus bariem sasaukt, tad došu tev savu princesi par sievu."
Naktī malkas lasītājs ieņem gredzenu mutē un acumirklī dārzs ieronas, jauki putni bariem salaižas. No rīta ķēniņš priecīgs bez gala par tādiem neredzētiem jaukumiem. Viņš atdod princesi, kā solījis; bet princese neiet. Tomēr kad tēvs ar bardzību meitu piespiež, tad šī taču ļaujas arī salaulāties. Pēc kāzām princese saka uz savu vīru: "Vīriņ, parādi man arī savu gredzenu!"
"Jā, jā, sieviņ, tik neņemi mutē!"
Bet līdz ko vīrs gredzenu iedod, te sieva ieņem gredzenu mutē un vēlās: "Kaut mans vīrs klinšu pagrabā būtū!" Acumirklī šis ieslēgts pagrabā. Te kādā dienā malkas lasītāja suns saka uz zirgu: "Mūsu saimnieks klinšu pagrabā ieslodzīts. Iesim viņu glābt. Es uzodīšu pagrabu un tu kājām izspersi pagraba sienas!"
Tā arī notiek. No pagraba nu gan bija ārā, bet ko nu iesākt? Viņš iet pa ceļu un raud. Vecs vīriņš izdzirda viņu raudam un prasa: "Ko raudi?"
"Jā, kā neraudāt? Nav ko ēst."
"Nieki, man maizes diezgan! Nāci pie manis trīs gadus uguni zem trim katliem kurt, tad iemācīšu tev trīs amatus." Labi. Pēc trim gadiem vecais vīriņš nu mācīs trīs amatus.
Viņš paliek par jauku putniņu, par mušu, par kaķi un liek malkas lasītājam tā pakaļ darīt. Šis rauga vienreiz - neizdodas, rauga otrreiz - neizdodas; rauga trešoreiz - izdodas. Nu ir atkal uz kājām. Kādu dienu ķēniņš ar princesi sēd pie loga un ierauga jauku, jauku putniņu pie loga. Ķēniņš pavēl princesei logu atvērt, lai putniņš ieskrietu istabā. Jā, tikko atver - ieskrien. Putniņu nu ieliek zelta būrītī un princese to baro uz labāko. Kādu dienu princese diensvidū apguļas. Putniņš knaši paliek par mušu un ielien princeses mutē, lai redzētu, vai čūskas gredzens nav mutē. Paskatās un atron. Nu muša paliek par kaķi. Kaķis nokeŗ peli un iebāž princeses mutē. Princese tūlīt atmožas un spļauj, kā traka peli laukā; bet spļaujot izkrīt čūskas gredzens no mutes. Kaķis saķer gredzenu un pa logu laukā. Nu kaķis paliek par malkas lasītāju. Malkas lasītājs ieņem gredzenu mutē un vēlās: "Kaut princesei būtu piecas pēdas gaŗš degums!"
Acumirklī princesei deguns, kā bīšķis. Kur nu lai ar tādu degunu iet? Ķēniņš izsola daudz naudas, kas pataisītu degunu labu, bet ne nauda ko līdzēja, ne zāles: garš bijis, garš palika.
Te kādu dienu ieronas pilī senākais ķēniņa znots. Princese, viņu ieraugot, tūlīt noprot, kur deguns radies. Viņa krīt savam vīram pie kājām, lūdzas piedošanas un apsolās uz priekšu laba sieva būt. Viņš ieņem gredzenu mutē un izdziedē degunu vienā acumirklī. Princese nu turēja vārdu un abi dzīvoja laimīgi.
Piezīme. Pēc cita atstāstītāja nabaga vira dēls pārdod pilsētā grābekļus. Reiz no pilsētas mājā nākdams, tas ierauga melnu suni upē slīkstam. Viņš izvelk suni un pārved mājā. Bet māte saka: "Mums nav pašiem ko ēst, un tu vēl vedi liekus ēdējus mājā." Māte izdzen suni pa durvim laukā. Otrā dienā grābekļu taisītājs, uz pilsētu iedams, satiek vecu vīriņu, kas iedod šim zelta kastīti. L. P.