Čūskas gredzens.

11. A. 560 No Honoratas Benedikta meitas, dz. 1866. g. Ludzas Stiglovas draudzē. W. Weryho, Podania Lotewskie. Warszawa 1892, 20.

Reiz dzīvoja vīrs ar sievu, kuriem bija tikai viens dēls. Kad dēls bija izaudzis liels, viņš sacīja uz tēvu: "Dod man naudu, es iešu uz pilsētu."
"Ko tad tu tur pirksi?"
"Nu, pirkšu to, kas man visvairāk patiksies."
Tēvs iedod viņam naudu un puisēns aiziet. Iegājis pilsētā un ieraudzījis bērnus kaķi peldinām, puisēns lūdz viņus, lai tie kaķi nemocītu, bet lai labāk pārdotu viņam.
"Cik par to gribat?"
"Simtu rubļu," atbild bērni.
Viņš samaksā simtu rubļu un pārnāk mājā. Tēvs viņam prasa: "Ko tad tu nopirki?"
"Kaķi," dēls atbild.
"Muļķi! Tu aizmaksāji par kaķi simtu rubļu un vēl neatnesi viņu mājā."
Otrā dienā dēls atkal :lūdz tēvam naudu. "Kam tad tev naudas vajaga?"
"Iešu uz pilsētu un nopirkšu, kas man patiksies."
Tēvs arī iedod naudu. Puisēns, aiziet uz plisētu un ierauga bērnus suni slīcinām.
"Nemociet to suni, pārdodiet labāk viņu man! Cik gribat par viņu?"
"Simtu rubļu," bērni atbild.
Viņš aizmaksājis, ko bērni prasīja, un palaidis suni vadā. Pārnāk mājā, tēvs prasa, ko viņš esot nopircis?
"Pilsētā ieraudzīju bērnus suni slīcinām, man palika suņa žēl un es viņu nopirku no bērniem."
"Muļķis!" atsacīja tēvs.
Pēc kāda laiciņa puisēns, iedams medībās, sastop kaķi un suni, un nu aiziet visi kopā. Iedami viņi nokļūst uz kāda klajumiņa. Tur viņi ierauga guļošu čūsku, kurai blakus ir spieķis un uz pirksta gredzens ar divpadsmit riņķīšiem. Puisēns domā, kā varētu nozagt čūskai spieķi un gredzenu. Kaķis ar suni saka: "Mēs to visu nozagsim, bet tu aizej tālāku projām, lai čūska tevi neredzētu."
Kaķis pieiet čūskai tuvāk, sāk glāsties viņai klāt un itkā nejauši, paspiež spieķi tālāk. Suns to paķer un aiznes projām. Kaķis arvien vēl glāstās, bet čūska pusdienā bija tik stipri iemigusi, ka nemaz nesajuta, ka kaķis ar nagiem nomauca gredzentiņu un, saņēmis to zobos, aizbēga projām. Kaķis atnesa puisēnam gredzenu, bet suns spieķi. Puisēns nezināja, ko ar šām lietām lai dara. Rotaļādamies viņš pasvieda spieķi uz augšu, bet gredzenu pārlika no vienas rokas otrā. Uzreiz viņa priekšā ierodas trīs puiši un jautā:
"Kas tev ir vajadzīgs?"
"Nekas man nav vajadzīgs. Es nezināju, ko ar šiem priekšmetiem lai daru, un tādēļ ar tiem rotaļājos."
Trīs puiši nozuda. Puisēns, pārnācis mājā, pasvieda uz augšu spieķi un atkal ieradās trīs puiši.
"Kas tev ir vajadzīgs?" viņi jautā.
"Es vēlos, lai man būtu labāks nams, nekā pašam karalim."
"Rītā tev viss būs."
Rītā piecēlies, puisēns ierauga savā priekšā skaistu namu. Viņš ieiet iekšā un atrod tur gultu, krēslus, galdus un visu citu iekārtu. Būdams lepns par to, ka viņam jau esot nams,
puisēns aizbrauc bildināt karaļmeitu. Karalis, interesēdamies par jauno precinieku jautā, kas
viņš tāds esot? Puisēns viņam arī visu izstāsta.
"Savu meitu gan tev nedošu;" karalis noteica.
"Kāpēc ne? Man taču ir skaistāka pils nekā tava."
To mēs vēl redzēsim. Man ir divpadsmit kviešu kaudzes, ja tu man par nakti tos
izkulsi, iztīrīsi, samalsi un izcepsi pīrāgus, tad tev došu savu meitu."
Puisēns, pārnācis mājā, pasviež uz augšu spieķi, un pārliek gredzenu no vienas rokas otrā. Tūliņ ierodas trīs puiši. Puisēns viņiem pastāsta, ko karalis no viņa vēloties.
"Par nakti," puiši atbild, "mēs šīs divpadsmit kaudzes izkulsim, samalsim un uzcepsim pīrāgus."
Rītā agri puisēns atnes karalim svaigus pīrāgus tējai.
Karalis teic: "Tas vēl nav viss. Tev vēl vajadzēs par nakti uzcelt baznīcu, kas nepieskartos ne debesim, ne zemei, un ka šinī baznīcā zvani paši zvanītos un mišas pašas tiktu noturētas, šai baznīcā tad arī varēsi ar manu meitu salaulāties."
Puisēns, pārnācis mājās, pasviež spieķi uz augšu un pārliek gredzenu otrā rokā. Ierodas trīs puiši. Puisēns viņiem pastāsta, ko karalis no viņa vēloties.
"Par nakti baznīca būs uzcelta," atbild puiši.
Rītā piecēlies, puisēns ierauga baznīcu gatavu. Ar šo ziņu viņš aiziet pie karaļa.
Karalis saka: "Tas vēl nav viss. Tev vēl vajadzēs iztaisīt stikla ceļu no manas pils līdz tavam namam un no turienes līdz baznīcai, tad no baznīcas līdz manai pilij. Abas ceļmalas jānodēsta ar ābelēm un citiem kokiem, un visgarām jānostāda karavīri."
Puisēns pārnāk mājās, pasviež spieķi, pārliek gredzentiņu otrā rokā un tūliņ ierodas trīs puiši. Puisēns viņiem pastāsta, ko no viņa vēloties karalis.
Puiši atbild, ka rītā ceļš būšot gatavs.
Rītā agri iziedams, puisēns ierauga stikla ceļu pa abām malām apdēstītu ar kokiem un nostādītu ar kaŗavīriem. Puisēns atnāk pie karaļa. Karalis atdod viņam savu meitu un sarīko svinīgas kāzas. Trešā dienā pēc laulībām jaunais pāris aizgāja pa stikla ceļu, lai apraudzītu vecākus; pēc tam vecaki apmeklēja bērnus. Tā viņi dzīvo laimīgi līdz šim.