Čūskas gredzens.

12. A. 560. St. Uļanovska Rēzeknes Viļānu pag. Zbior wiadomošci do antropologii krajowei. 1895. T. XVIII, 339, 34.

Bjeja vīn[am] kupčam dāls, i tāvs nūmierst i atsoka [atstuoja?] jam treis simti naudys, par kū jam tavari pierkt. Nu, jau jis dzeivoj cik laika, moz jam krāmā [baltkr. krama, bods, pārdotava] tavaris, ar kū targovuotīs. Jis prosa nu muotis, lai jam īdūd symti jau naudys, jis pierks tavari krāmā. Nu, tai muotja jam īdūd, jis i nūīt jau pierktu i ŗadz: tur kačeiti mužiks, soka pierkt itū kačeiti nu šuo. Jis soka: "Cik ta tu prosa par jū?"
"A kas dūs symtu, tam i atdūšu!"
Jis pajem i atdūd tam tū symtu naudys i atvad iz sātu tū kačeiti. Muotja raud, ka tāvs bjejis, cik boguoti bjejuši, a ka niu izpūstjēškys vysu dzjeivi! Jis soka: "Klusi, mamjeņ! Reits byus gudruoks, na vokors!"
Par cik laika īs jis otkan tavaris pierktu, soka: Mamjeņ, dūd maņ niu symtu naudys!"
Jei pajem, dūd jam tū naudu i raud jau: "Ok tu, djēleņ, klausjāt jau maņa, pierkt kaidu lītu, napierkt kaidu nalītu!"
Jis soka: "Na, mamjeņ, es niu labi pierkšu, napustjēšu naudys!"
Jis i nūīt i otkait ŗadz, ka tur mužiks suņeiti. Soka jis, tys mužiks, pierkt suņeiti,
"Cik ta tu prosa?"
"Kas dūs symtu, tam atdūšu!"
Jis atdjevja tū symtu, pajēmja suni, atvjedja iz sātu. Raud muotja cīši, ka jau jis vysu izgubjējs dzjeivi. Jis soka: "Klusi, mamjeņ, naraud! Reits byus gudruoks, na vokors!"
I otkait jau tiergs, da tiergs dagaidjēja jis i laižas īt vysa kuo nūpierkt par tū pjēdjeigū symtu. Muotja dūd jam rauduodama tū naudu i soka: "Vjerīs, djēliņ, kab tu vysa kuo pīpierktu! A ka izpūstjēsi naudys, nabyus vairuok myusim, ar kū dzjeivuot!"
Jis atsoka: "Es vysa kuo pīpderkšu, mamjeņ, labi byus!"

Jis nūīt i ŗadz, ka gul bazņīcā kjēniņa mjeita stykla grobā [zārkā]. Iz tuo groba izlykts gradzyns zalta - kas symtu naudu izliks, tys tū gradzynu pajems. Jis īt, izlīk symtu i atīt iz sātu ar gradzynu. Vaicoj muotja: "Ņu, kū ta tu djēleņ, nūpierc's?"
Jis paruoda gradzynu: "Ša kur es nūpierku, mamjeņ!"
Jei suok rauduot brīsmjeigi: "Niu, tu djēleņ, vysu dzjeivi izpūstjējs !"
Jis soka: "Naraud, mamjeņ! Reits byus gudruaks na vokars! "
Nūīt jei gulātu rauduodama, a jis izīt uorā, tys dāls, pajem, puarsvīž tū gradzynu nu vīnys rūkys da ūtris rūkys i atskrīn valni, soka: "Kuo tjeu vajagama?"
Jis atsoka: "Mun tuo vajagama, kab byutu šuo krāma pylna vysaidys tavaris, kaida tik iz pasauļa, i kab byutu da kjēniņa piļis iztaisjēts tylts, grīstjeņi vīns zalta, ūtris sudabra. I pa cjeļa molam kab byutu vīna uobjeļnijca zalta, ūtra sudabra!"
Puorguļ jī nakti, cjeļas reitā muotja jau agri, vjeras, ka vysa kuo gona: krāms pylns juas vysaidys tavaris. I cjeļas kjēniņč, ŗadz, ka šmuks cjeļš da kupča sātys. Vot tagad brauks jau kupča dāls iz kjēniņa mjeitai svuotūs. Nūbrauc jis, sadzjer jau i taisa jau kuozys. Pjec kuozu atvad jauņevi iz tjeni, iz tuo kupča sātu. Vot jei tī dzjejvoj i vaicoj iz vjeiru, gulādama nakti: "Pasoki maņ, nu kuo tu taids cīši boguots palic's?"
Jis īsuoka stuostjēt tjei sīvai, ka nu tuo gradzyna. I jei aizzagrib nūzagt tū gradzynu nu vjeira, a jis vys tur jū mutjā par nakti. Vot jei gaida i gaida, cikom vaŗēs nūzagt. Vīnu nakti jis pagrīzja gulādams iz ūtris pusis. Ka jis pagrīzja, tai jis aizzakuosjēja i tys gradzyns izkrita jam nu mutis. Jei jū mudri pagiuņ i puorsvīž nu rūkys da rūkys. A jai bjeja cytā kjēnestī seņuok briuguons. Saskrāja valni iz jū i vaicoj: "Kuo tu gribi niu?"
Jei grib, kab jei byutu ar itū vysu montu pi tuo briuguona cytā kjēnestī ir ar vysu itū cjeļu. A kab tja palyktu tik vjeirs i juo muotja iz plykys gultys!
Jī i puorņazja jū iz cytu kjēņdsti ar vysu montu, a jis palyka iz plykys gultys gulādams. Cjeļas reitā kjēniņč, vjeras pa lūgu, ka nikas nikur nava. Daskrīņ pi juo, jis plyks guļ iz gultys. Soka kjēniņč: "A - jis apmuoņāja mani! Mušeņ jis kaids būrs iraida ka pi juo cik [tik daudz] monta bjeja a tagad nava nikuo!"
Pajem, izmyurej stulpu [stabu] i īlīk tamā stulpā mjeitys vjeiru, lai sjād, cikom jū nūsudjās: voi jū kaus, voi jū saus, voi jū kuors.
Jau kai reit jam smierti [nāvi] darās. I atskrīņ juo suņeits ar kačeiti, kur jis nūpierka, tai soka: "Nu, griuts tjeu, saimijnīks, ir?"
Jis soka: "Ok, griuts, suņeiti ar kačeiti!"
Soka jī: "Skrīsim mjes iz tovu sīvu, iz cytu kjēņistii pjec gradzyna, kab tjeu ratavuot!"
Ji skrīņ, skrīņ - daskrīņ da jiuru. Suņc muok maut, a kačs namuok. Soka suņc iz kači: "Ka tu dabuosi gradzyna, voi tu maņ atdūsi? Ka atdūsi, to tjevi puorņesšu!"
Kačs atsoka: "Atdūšu, puorņas vīn par jiurom!"
"Nu, sjāst - puorņeškys!"
Nu, i puornas jis jū par jiurom i nūskrīņ jau iz tīm, kur tji sīva dzjeivoj ar sovu briuguonu. Suņc sjād uorā, a kačs nūīt sātā i pjeļis giuņ. Īraudzjēja jū služanka i soka: "Kaids tys kačs labs mjedjebnīks! Vajag īlaist jū, kur jī guļ, cik jau tī pjjeļu daudz asama!"
Pajem jū i īlaiž tī, kur jī guļ, tjei sīva ar sovu kavaļeru. A jis tyuleņ, tys kačs, nūgiuņ vīnu pjeļi i soka tai: "Es jēžšu tjevi!"
Jei prosa: "Naād, es tjeu labi padarēšu!"
"Kū tu padaŗēsi? Gradzynu dabuosi?"
"Dabuošu!"
"Nu, to ej, daboj!"
Kačs palaiž pjeļi vaļā, a jei izkuop nu jūs viersā, jem ībuož sovu asti dagunā tjai kjēniņa mjeitai i jei aizzaškaudoj. A jei taipat vys turēja tū gradzynu mutjā. Vat jei kai škaudoj, tai tys gradzyns kreit nu mutis, a kačeits pagiuņ jū mundri un suok plāstīs ap durovam. Služanka jem i izlaiž jū uorā, pīcjeļškys jau tū kjēniņa mjeitu. Daskrīņ jis pi suņa, suņc jau gaidjāja jū uorā i obi skrīņ mudri atpakaļ I dakrīņ jī otkait da jiuru. Suņeits soka iz kačeiti: "Ka tu gradzyna maņ nadūsi, to es tjeu nūslencynuošu!"
Tai jau nikuo daŗēt, vajag atdūt. Suņeits izplātja muti, jau kačeits mjass mutjā gradzynu. Kai jis mjatja, kreit gradzyns jiuruos i nūsleikst. Cikom puorņazja suņeits kačeiti par jyurom, to kačeits nūplāsja suņam vysu uodu nu mugorys, kam jis gradzynu nūsleicynuoja. Puormuovja jī par jiurom i ŗadz, ka zvejnīki giuņ ziv's. Daskrīņ jī kluotu, i suņeits molku nas zvjejnīkam, i kačeits molku nas, oba div struodoj, kai varādami. A tjei zvjejnīka sīva tjeiŗej ziv's, kū vuoŗēt. Tjeiŗēdama i atrūn jei tū gradzynu zivjei vādarā.
"Ak, itaids šmuks gradzyns!" Izlikškjeitja iz laktjeņis, byuškama šuos mjeitai.
Kačeits izdzierd, ka jei tai runoj, daskrīņ mudri, pagiuņ tū gradzynu i soka: "Skrīsim, suneit, es dabuoju gradzynu!"
Skrīņ jī, skrīņ - daskrīņ da saimijnīka i padūd jam kačeits gradzynu. Jis tiuleņ puorsvīž jū nu rūkys da rūkys, saskrīņ valni i vaicoj: "Nu, kuo tu gribs?"
Šys tuo gribs, kab šuo sīva ar biuguonu sovu, ar vysu gultu, ar vysu sātu, ar vysu montu, kab jei byutu iz tuos vītys, kur bjeja juo sāta, i ar vysu tū cjeļu i ar uobeļnijcom.

Reitā cjeļas kjēniņč ir vjeras, ka jau cjeļš i sāta, vyss tja! Nu, īt jis jau iz jū, gubjēt jū, a jis soka tai: "Pagaid, tjatjeit," īškūts iz sātu - "pazavārtu, kū tova mjeita dora!"
Nūīt iz sātu i vjeras tāvs, ka jei guļ vīnā gultā ar sovu kavaļeru. Tūlaik tāvs pajēmja jūs, izvjedja obi nu ustobys i rozsaudjēja smolkom druponom, a jam atdjevja, tam znūtam, pus kjēņists sovys.
Jis i šūdīņ tī dzeivoj ar kačeiti ir ar suņeiti, kuri jū ratovuoja nu smierts.