Čūskas gredzens.

13. A. 560. Skolnieks Vl. Pilipjonoks, Asūnē.

Vac-vacūs godūs mjeita dzeivuodama dadzeivova sjau dālu, i jei bije atškierta nu sovu radinīku, i juos nikas naīradjā. Jei dzeivova ar dālu cytā malā, nalelā ustobjaņī. Puika, vuordā Puovuls, padauga leiuoks, muotja cīši prīcovuos. Jed staigova peļņī i sadūmova tū naudu, kuru nūpelņeis, dūs dālam, lai jis piļsātā nūpierkļi kū nibeis. Tod lai tu puordūd, i tai jis moz pa mozom paliks boguots.
Pyrmū dīnu muatja īdjevja dālam pīcpadsmit kapeiku i pascīje, lai īt z piļsātu i nūpierkļi kū nibeis, kab varātu otkon puordūt. Dāls ar naudu laidjuos i īt z piļsātu. Pa ceļam jis sateik buobu ar suneišim i jam vīnc suneits cīši patyka. Jis nūpierka jū par pīcpadsmit kapeiku, atņasja da sātai i pasādynova z cepļa. Muotja, atguojusja da sātai, cīši lomova dālu, kam jis taidu nīku nūpierka.
Ūtru reizi muotja īdevja jam divdesmit kapeiku i pascīje, kab par itū naudu nūpierktu kū nibeis lobu, kab varātu puordūt. Puovuls ladjuos i īt z piļsātu. Pa ceļam jis sateik buobu ar kakeišim. Vīnc kakeits jam otkon cīši patyka. Jis jū nūpierka, atņasja da sātai i pasādynova z cepļa raizī ar suneiti. Muotja, atguojusja da sātai, vjēļ cīši lomovuos z dāla, a jis nikuo nascīje.
Trešū reizi muotja īdevja dālam treisdesmit kapeiku i pīscīje, kaib par ītū naudu nūpierktu kū nibeis lobu. Puovuls ari laidjuos i īt, a pa ceļam sateik buobu ar stuļgi [piena spainīti ]. Dāls pavaicova, kū jei nas, a buoba paruodīje - tī bije cyuška. Puovulam cīši patyka tys skaistyis zvjēriņš, aļi [jo, jeb] jis vjēļ nikod nabije taida redzējis. Jis nūpierk i itū tuorpu, aizbuozja aiz krakla i atguoja da sātai. Tuorpu Puovuls ari palaidja z cepļa ar suneiti i kaki vinā vītā. Muotja atguojusja cīši lomovuos un buoruos z dāla, ka jis otkon nūpierka taidu nīku. Suneits suoka rīt, kakis ņaudjā a tuorps šņuocja.
Vīnā rītā Puovuls, īdams uorā, atroda pi slīkšņa gradzynu. Jis gradzynu maukalā nu piersta z pierstu. Tja par reizi pasaruodīje seši puiši i prasīje: "Kuo tjau vajaga?"
Puovuls sacīje: "As gribātum, kab pi manis byutu taida piļs, kai pi kjēņaņa, i tik pot kolpu!"
"Labi!" pascīje puiši i otkon izgaisa.
Vokorā dāls ar muoti nūguoja guļāt, a reitā posamūduši, jī nazynova, kur atsarūnuas. Tja kolpy jūs mūdynoj i vysa kū pīnas. Cik jis ni dzeivova ar muoti, aļi jam aizzagribjā pabraukaļāt pa pasauļi. Jis puorsvīž gradzynu nu vīnys rūkys z ūtru, pasaruoda tī poši seši puiši i vaicoj: "Kuo tjau vajaga?"
"Man vajaga zyrgu, kab as varātum braukt, kur gribātum."
Z reita pasamūdīs, Puovuls īraudzīje zam balkona zyrgus. Jis i nūbraucja i dabraucja
da nazkaidas piļs. Tī dzeivova kjē ņaņš i jam cīši patyka kjēņaņa mjeita. Jis dūmova: "Kai
tja byut itū mjeitu pajīmt sjau par sīvu?"
Abrauo's da sātai, jis puorsvīdja otkon gradzynu un sacīje sovim sešim puišim: "As grybātum, kab maņ byutu taida lauka [',bods, pārdotava], kur byutu vysa kuo, kas tik var z pasauļa byut !"
Z reita pasamūdīs, jis īraudzīje lelu lauku, pylnu ar vysaidim duorgumim. Puovuls tagad dzeivova ar sovu muoti, i jī bije cīši boguoti. Dazynova kjēņaņš, ka juo valstī dzeivoj taids boguots veirs, i sadūmova atbraukt pasavjārtīs. Tai kjēņaņš atbraucja, īguoja laukā ar sovu mieitu, cīši breinuojās i vaicoj Puovulam: "Kur tu palyki taids boguots?"
Puovuls sacīje: "Tja vjēļ nikuo. As varātum vysus tovus soldatus apvilkt."
Kjēņaņa mjeita vys staigova pa lauku i lasīje vysaidys duorgys lītys. Kjēņaņš vaicova: "Cik vaidzjās par ituos montys, kurys pajāmja muna mjeita?"
Puovuls sacīje : "Maņ nikuo navajaga, as itū vysu atdūmu jai kai duovonu. Ci atdūsi maņ sovu mjeitu par sīvu?"
Kjēņaņš sacīje : "Ka tu pataiseisi pi sovys pils taidu prūdu [dīķi], ka pi mani[s], tad as tjau atdūšu sovu mjeitu."
Kjēņaņš ar mjeitu nūbraucja da sātai. Puovuls pasvīdja gradzynu i pascīje sovim sešim puišim: "Kab pi munas piļs byutu taids prūds, kai pi kjēņaņa, apleik byutu vysaidi kūki i pukis, kūkūs dzīduotu vysaidi putyuy, prūdā byutu vysaidi zvjēri i ziv's!"
Z reita pasamūdīs, Puovuls īraudzīje cīši lelu prūdu, apleik bije vysaidi kūki, kur dzīdova vysaidi putyny, a prūdā maudovuos ziv's. Jis nūsyutīje da kjēņaņam ziņi, ka prūds jau gotovs; a kjēņaņš mjeitys vjēļ nagribjā atdūt i pascīje, kab Puovuls pataiseitu nu kjēņaņa da Puovulam tyltu, i kab apleik byutu vysaddi kūki i kūkūs dzīduotu vysaidi putyny. Puovuls pasvīdja sovu gradzynu i pascīje sešim puišim, kab byutu taids tylts.
Ūtrā dīnā tylts bije gotavs, Puovuls suytīja kjēņaņam ziņu, a kjēņaņš otkon pascīje, kab Puovuls pataiseitu pi kjēņaņa piļs bazņīcu, kur muzyka poša skripkuotu [spēlētu]. Z reita bazņīca bije gotova i bazņīcā rei bjā vīn nu muzykas. Tagad kjēņaņš syutīje taidu ziņi, lai Puovuls brauc lauluotūs.
Puovuls apsavalkuos, kai vajaga, aizjyudz zyrgus i brauc da kjēņaņam. Tja jis sasalaulova
i nūūļova [nosvinēja] lelys kuozys. Puovuls dzeivova ar sovu jaunū sīvu nu raizis [no iesākuma]
lobi; jis jai paruodīje ari tū breineigū gradzynu i izstuostīje jai vysu. Kjēņaņa mjeita, jaunuo sīva, cīši gribjā itū gradzynu nu Puovula atjīmt, aļi jis jū cīši sorgova. Ogruok, kai jei vjēļ nabije sasartykusja ar Puovulu, jei bije īsamīlējusja nazkaidā kjēņaņa dālā i nabije juo aizmiersusja. Vīnu dīnu jei kai tī i nūruovja jam nu piersta tū gradzynu. Puovuls, nikuo ļauna nadūmuodams, najāmja nu sīvys gradzynu atpakaļ i nūguoja vokorā mīreigs gulātu.
Z reita pīsacjēlīs, jis radz, ka tei poša ustobjaņa, kur jam i ogruok bije, i juo muotja, tai kai i jis, guļ zjamī z cysu. Juo sīvys nabije, tei nūbāga ar vysu breineigū gradzynu, Muotja suoka lomuot dālu: "Kam tu atvjadi nazkaidu rogonu? Jei nūbāga i vysa kū nūņasja ar sevi."
Puovulam ar muoti bije tagad cīši gryuti laiki. Jis sajāmja sovus draugus: suneiti, kakeiti i tuorpu, i guoja mjekļāt sovys nalobuos sīvys, kab nu juos kai nibeis atjīmt tū breineigū gradzynu. Jis nūguoja pa pasauli, guoja, guoja - īguoja lelā mežā i tī visi atsaguluos zam lela kūka. Sapynā Puovuls saradzjā, ka tī i tī dzeivoj juo sīva, i ka jam vajaga īt z tīni, kur īs suneits. Tai sunc jū davjedja da vīnys piļs, kur dzeivova kjēņaņa mjeita. Jis nūruovja jai gradzynu nu piersta, ali mjeita suoka klīgt i tja pīskrā daudz ļaužu. Tuorps, sunc i kakis nadalaiž nivīna cylvāka da Puovula, i jī navar jam nikuo padareit. Tai Puovuls izguo nu piļs ar breineigū gradzynu i ar visim sovim draugim.
Guo i guo i daguoja da jiuru, kū bije pataisējusja Puovula sīva. Sunc sacīje, lai sjēžuos jam z mugorys, jis vysus puorņass par jiurys. Kaidu gobolu jī pamuovja, Puovuls pamanīje, ka jam nau breineiguo gradzyna. Jī grīzjuos atpakaļ mjekļāt gradzyna, aļi kur jū atrass? Īt jī visi ap jiurys i daīt da vīnys ustobjaņis, kur bije pīgyuts cīši daudz zyvu. Kakis nūzoga vīnu zivi, suoka jū daleit i zornuos atroda tū breineigū gradzynu, kū zivs bije aprejusja. Tagad visi palyka taidi prīceigi. Puovuls pasvīž gradzynu nu vīnys rūkys z ūtrys. Pasaruodīje tī poši seši puiši i vaicoj : "Kuo tjau vajaga?"
Puovuls saka: "Kab maņ byutu zyrgi da sātai nūbraukt!" Tja par raizi bije kareta ar
zyrgim, Puovuls sasāda ar visim sovim draugim i brauc da muotjai. Muotja bije cīši prīceiga, ka juos dāls atbraucja ar taidim lobim zyrgim. Puovuls puorsvīdja otkon gradzynu nu vīnys rūkys z ūtrys i pasaruodīje tī poši seši puiši. Puovuls pasacīje: "Kab maņ byutu otkon vacuo piļs i vyss, kas bije ogruok, kab as tī varātu dadzeivuot sovys vacuma dīnys!"
Tai ari nūtyka un Puovuls dzeivova leimeigi.
Piezīme. Pasaka ir drusku saīsināta, atmetot kādus liekus sīkumus. P. Š.