Čūskas gredzens.

15. A. 560. M. Starķis Lielvārdē, Brīvzemnieka kr. LP. VI, 868, (130, 9).

Citām reizēm dzīvoja bagāts vīrs, tam bija daudz naudas. Un viņam bija viens vienīgs dēls, liels tērmanis. Kad tēvs nomira, dēls gada laikā iztērēja gandrīz visu tēva mantojumu, 300 rubļu vien atlika.
Vienu dienu dēls paņēma simtu rubļu līdz un aizgāja pa mežu. Tur viņš satika vienu vīru, kas čūsku nesa spailēs. Dēls atpirka šo čūsku par 100 rubļiem, pārlika spailes koku pār plecu un nesa čūsku uz māju. Bet uz vienu reizi čūska vaicāja: "Kur tu mani nesīsi?"
Dēls atteica : "Uz māju! "
Nu čūska sacīja: "Nes labāk mani uz to pusi, uz kuru es skatos, tad tu atradīsi lielu sudraba čūsku, tā ir mana māte. Ja tu mani mātei atdosi, tad viņa tev iedāvinās zelta gredzenu. Tam gredzenam ir tāds spēks: tiklīdz uzmauc pirkstā, viss tūliņ gadās, ko vien vēlas."
Dēls tā darīja un patiesi dabūja no sudraba čūskas apsolīto gredzenu. Nu viņš pārgāja mājā un vakarā uzmauca gredzenu pirkstā. Kā uzmauca pirkstā, pieci vīri klāt: ko gribot?
"Labi paēst gribu! Esmu izstaigājies!" Tūlīt vīri atnesa ēdienus.
Bet nu tanīs dienās gadījās, ka svešs ķēniņš lauzās dēla ķēniņa zemē. Tad dēls palīdzēja savam ķēniņam un lika tiem pieci vīriem ienaidnieku sakaut. Par to labumu ķēniņš viņam atdeva savu meitu par sievu.
Bet vēlāk vienreiz dēls, ķēniņa znots, bija iedomājies ar saviem pieci vīriem velnu nokaut, elli izārdīt. Labi. Un nu vīri jau puselli bija izpostījuši un velna māti nokāvuši; te velns slepeni uzbruka dēlam, (ķēniņa znotam), nodūra to, atņēma gredzena un aizsauca tos pieci vīrus projām, tie nedabūja elli pavisam izpostīt.
Piezīme. Jelgavas apg. (Lindemanis uzr.) teikts, ka pirktā čūska aptinusies ap kaklu un spiedusi tīri pircēju nost. Beidzot čūska teikusi "Laid mani vaļā, tad došu tev tādu riņķi: tiklīdz paberzēsi, tūliņ būs viri klāt un pastrādās vairāk nekā vesels kara spēks. L. P.