Čūskas gredzens.

16. A. 560. A. Lerchis - Puškaitis Džūkstē. LP. III, 74 (41).

Viens puisis pelnījis par gadu vienu dukātu. Gada beigās viņš dukātu atdevis avotam. Tā to darījis trīs gadi no vietas. Bet trešajā gadā avots atdevis visus trīs dukātus atpakaļ. Viņi peldējuši pa virsu un spoži atspīdējuši saulē.
Puisis paņēmis dukātus un gājis pasaulē. Otrā dienā tas saticis cilvēkus, kas nesuši suni slīcināt. Puisim iežēlojies suns, viņš sadevis slīcinātājiem vienu dukātu un atpircis suni.
Trešā dienā saticis cilvēkus, kas nesuši kaķi slīcināt. Puisim iežēlojies kaķis, viņš sadevis slīcinātājiem vienu dukātu un atpircis kaķi.
Ceturtā dienā. ieraudzījis siena pļāvējus, kas situši čūsku. Puisis atdevis trešo dukātu par čūsku un neļāvis to nosist.
Nu gājis ar saviem trim lopiņiem bez naudas tālāk. Gājis, gājis - cik ilgi ies? Sācis gribēties ēst. Bet čūska zinājusi padomu; viņa ātri ielīdusi cerā, iznesusi puisim spožu akmentiņu un sacījusi: "Es tikpat nevaru labi jums izložņāt līdz, eita vieni paši tāļāk. Še tev puisīt tāds akmentiņš: ja iegribas ēst, pagriezi to trīs reiz saujā - būs tūlīt pilna sauja naudas, ar ka pārtiku aizmaksāt."
Labi. Čūska nu palikusi cerā un šie trīs aizsteigušies uz pilsētu paēst. Iegājuši pie viena pilsētnieka un prasījuši ēst. Pilsētnieks atbildējis: "Cik maksāsi, tad dabūsi?"
Lai maksā ko maksādams. Dod tik mums labākos ēdienus un dzērienus!"
Nu paēduši krietni, bet kad bijis jāmaksā, tad puisis tik pagrozījis saujā savu akmentiņu - tūlīt nauda vai cik. Bet pilsētnieks pamanīdams puisim spožo naudas akmentiņu, izgājis uz viltību. Viņš pierunājis puisi, lai paliekot pie viņa uz naktsguļu. Puisis palicis. Bet naktī blēdis nozadzis puisim spožo akmentiņu. No rīta puisis atkal prasījis ēst; pilsētnieks atbildējis: "Cik maksāsi, tad dabūsi?"
"Lai maksā, ko maksādams. Dod tik šurp!"
Nu paēduši krietni, bet kad bijis jāmaksā, tad puisis pārbijies: spožā akmentiņa nebijis vairs kabatā. Nu lūdzies pilsētnieku, lai šoreiz apžēlojoties - neesot ko maksāt. Bet pilsētnieks sagrābis puisi un iemetis to tumšā alā. Tur nu nabadziņš smacis trīs dienas un naktis. Bet suns ar kaķi pa to laiku nebijuši sapuvuši. Tie uzoduši, ka spožais akmentiņš pilsētnieka nagos. Nu gudrojuši, kā pilsētniekam piekļūt. Beidzot trešās dienas rītā pamanījuši, ka pilsētnieks, durvīs stāvēdams, spožo akmentiņu saujā valstījis. To redzēdams, suns brīkt! pielēcis klāt, pārkodis pilsētniekam kāju un nogāzis to gar zemi. Kaķis atkal snapt! izkampis akmentiņu no saujas un nu abi projām. Pilsētnieks ātri sasaucis ļaudis, lai dzenoties abiem zvēriem pakaļ. Bet kamēr ļaudis saskrējuši, šie abi jau ūdenim pāri. Tik viena nelaime! Par ūdeni steigšus peldot, kaķim akmentiņš izšļucis no zobiem un nogrimis. Nu bijuši atkal sprukās. Tomēr suns tik ātri neatlaidies. Viņš gājis apakš ūdens, meklējis un meklējis. Pēc tāda brīža tam izdevies kaut ko spožu noķert. Domājis, ka akmentiņš, bet nekā, bijusi spoža, spoža zivtiņa. Suns turējis zivtiņu cieti zobos un nesis uz malu. Bet zivtiņa lūgusies: "Sunīt mīļais, sunīt labais, laid mani vaļā! Esmu pati zivju ķēniņiene."
"Nu, ja esi zivju ķēniņiene, tad sasauc visas zivis un pavēli mūsu akmentiņu uzmeklēt dziļumos."
Zivju ķēniņiene sasaukusi zivis. Tās sanākušas, ka un vien, un nu nesušas šādus akmentiņus, tādus akmentiņus; tik īstā nebijis un nebijis. Beidzot iznākusi slaika zivtiņa. Ap asti tai bijusi sudraba zālīte un mutē īstais akmentiņš. Zivju ķēniņiene nu sacījusi: "Ņemiet tagad savu akmentiņu, un par pateicību, ka mani palaidāt, še arī sudraba zālīte. Ar šo zālīti varat visas durvju durvis atslēgt."
To dzirdēdami, abi draugi vairs nekavējušies. Suns pakampis akmentiņu, kaķis zālīti un tad steigušies uz alu pie puiša. Acumirklī kaķis atslēdzis alas durvis un izlaidis puisi laukā.
Nu visi trīs pilni prieka aizgājuši uz citu pusi, uzcēluši mazas mājiņas un dzīvojuši laimīgi. Naudas tiem nekad netrūcis, jo akmentiņš apgādājis, cik vien vajadzējis.