Čūskas gredzens.

17. A. 560 H. Skujiņš, Andrs Ziemelis, no 47 g. veca Ķ. Ādernieka, Aumeisteros.

Buram bīš vienc vienīgs dēls. Buris palicis slims un taisījies uz miršanu. Nu viņš sacīš savam dēlam, lei aizeitot uz mežu un lei nocērtot krusta koku, bet ja kāds šo saucot palīgā, ta lei neejot. Dēls aizgāš uz mežu un jau izmeklēš labu krusta koku un gribēš sākt cirst, ka uzreiz dzirdēš, ka vienc tā vie kliedzot: "Vai, ļautīni, nākat palīgā! Vai, ļautīni, nākat palīgā!"
Bura dēls klausījies, ko klausījies un domāš, vai iet, vai neiet. Pēdīgi nu šis ar nevarēš nociesties un gāš uz to pusi, kur tas kliedzis. Šis nu piegāš un redzēš, ka vienc ķēnīna dēls bīš uzminis milzīgai čūskai uz galvas, iedūris šai ar zobinu, bet čūska vē bīsi stipra un taisīsies ķēnīna dēlu aprīt, tāpē nu ķēnīna dēls kliedzis pēc palīga. Nu bura dēls piegāš klā un ar ciri nocirtis čūskai galvu. Ka nu ķēnīna dēls ticis no čūskas vaļā, ta nezināš vie, kā bura dēlam pateikties un aicināš šo līdza pie sava tēva, ķēnīna, un sacīš, ka ķēnīc šim došot visu, ko vie šis gribēšot, par to, ka šis šā dzīvību izglābis. Bet lei bura dēls naudas ne mantas neņemot, lei prasot na ķēnīna mazu spieģelīti. Kēnīc gan tā spieģelīša negribēšot dot, bet lei neatladžoties, ta pēdīgi došot ar. Bura dēls nu domāš, kam nu šiam spieģelīc, dau labāki būtu nauda un manta, bet ka ķēnīna dēls tā gribēš, lei šis ņemot spieģelīti, ta bura dēls ar nospriedis, ka tā vie būšot jādarot un ķēnīna dēls jau jāklausot.
Nu abi gāši uz ķēnīna pili. Ķēnīna dēls izstāstīš pašam ķēnīnam, ka bura dēls šo izglābis no čūskas un ķēnīc nu prasīš bura dēlam, kādu algu šis gribot. Bura dēls prasīš, lei dodot šim mazo spieģelīti, citādas algas šim nevaigot. No iesākuma gan ķēnīc negribēš bura dēlam spieģelīša dot, bet ka šis citas algas neņēmis, ta ķēnīc pēdīgi iedevis ar bura dēlam spieģelīti.
Nu bura dēls gāš uz mežu, nocirtis krusta koku un gāš uz māju. Bet kā par brīnumu tēvs vais nebīš slims, bet skrēš ar rungu šim pretī un vais nelaidis mājā iekšā, ka šis nedarīš tā, kā šis (burvis) vēlēš. Nu, nekā, bura dēls paņēmis savu plinti un gāš pasaulē, jā jau šā tēvs nelaiž vais mājā, lei nelaiž, ko ta te nu vais darīs.
Bura dēls gāš, gāš un nācis jau vakars klā un šim gribējies skaudīgi ēst bet ko ēst nebīš nekā, arī ko šaut ar' nekas negadījies. Nu bura dēls domāš, ko lei nu iesāk? Kamē šis tā domāš, tikmē pamanīš, ka uz šā pusi nāk kaķis. Nu bura dēs jau pielicis plinti pie vaiga un gribēš šaut, bet kaķis sācis lūgties: "Nešau, gan es teu gŗūtā brīdī palīdzēšu!"
Nu bura dēls apdomājies un nešāvis ar. Bet kaķis nācis klā un solījies bura dēlam nākt līdza. Nu bura dēls sacīš: "Man pašam nav ko ēst, ka ta es tev vē došu?"
Nu, iztikšot, kā jau redzēšot. Un kaķis gāš bura dēlam līdza. Nu abi gāši, gāši un bura dēls uzreiz pamanīš vāveri. Šis nu tūlī plinti pie vaiga un šaus tik vāveri no. Bet šī sacīsi: "Nešau, gan es tev gŗūtā brīdē palīdzēšu!"
Bura dēls apdomājies un nešāvis ar. Bet vāvere taisīsies bura dēlam līdza. Nu šis sacīš uz vāveres: "Man jau pašam nav ko ēst, ko ta es vē tev došu!"
Nekas, gan jau iztikšot, kā redzēšot. Un vāvere nākusi bura dēlam līdza. Nu visi trīs gāši, gāši un pēdīgi piegāši pie jūŗas. Necik tālu jūŗā bīsi viena sala un bura dēls domāš: "Labi būtu, ka pāri uz salu tiktu! Bet kas to dos?"
Bet nu visiem trīsiem tā sācis gribēties ēst, ka vais nekur dēties. Kaķis sācis neganti ņaudēt, vāvere spurkšusi un šķaudīsi un nekāda gala vais. Bet bura dēls pārskaities un kliedzis uz abiem: "Jā neturēsit mutes cie, uz vietas abus nošaušu!"
Nu šie ar sabītšies un palikuši rāmi. Bet bura dēls izvilcis no ķešas mazo spieģelīti un nodomāš tā: Pag', paskatīšoties, kāds šis nu tagad izskatoties, no bada izmērēš. Nu bura dēls paskatījes ar, bet spieģelītis tūlī nosvīdis. Bura dēls noslaucīš spieģelīti piedurknē un paskatījies akal, bet spieģelītis nosvīdis atkal. Nu bura dēls noslaucīš šo akal un paskatījies, bet spieģelīts akal nosvīdis un bura dēls akal noslaucīš. Bet kā šis trešo reizi spieģelīti noslaucīš, tā uzreiz pieskrēši div puikas un prasīši bura dēlam: "Ķēnī', ko vēlies?"
Bura dēls brīnējies, kas šis tāds par ķēnīnu esot un kur šie tādi gadīšies. Jā, šie esot tā spieģēlīša kalpi un varot izdarīt visu, ko vie šis vēlēšot. Nu bura dēls prasīš: "Kā, vai ta jūs man ēdienu ar varat atnest?"
Jā, varot gan un tas bīš vienc redzējienc, ka ēdienc bīš klā un galds piekrāmēts kaudžu kaudzēm. Nu visi trīs ņēmušies ēzdami un ka bīši paēduši, ta bura dēls vēlēš, lai puikas nesot galdīnu prom. Nu visi trīs likušies uz sāniem un nogulēšies.
Ka cēlušies augšā, ta bura dēls domāš pats pie sevis: "Labi būtu, ka tiktu uz to salu pāri. Bet kā lai tiek? Nu, pasaukšu puikas, jāču tie zinās, kā pāri tikt."
Kā ta, bura dēls akal atsaucis puikas un prasīš šiem, kā varot pāri uz to salu tikt. Puikas sacīši, ka šie uztaisīšot tiltu. Nu, lai ta taisot. Un tas bīš akal vienc redzējienc, ka tilts jau gataus un spē tik pāri iet.
Nu visi trīs gāši pāri uz salu. Par ēdienu šiem vais nebīš daļas, to jau puikas piegādāši un visi trīs slaistīšies pa jūrmalu.
Uz tās salas bīsi ķēnīna pils un ķēnīnam bīsi varēn smuka meita. Bura dēlam iepatikusies ķēnīna meita. Bet vai nu šī ar tādu nabagu nelaidīsies, kā bura dēls? Nu bura dēls visādi izdomājies un pēdīgi atsaucis akal abus puikas un prasīš šiem, vai šie nevarot šim uztaisīt, te jūŗas malā, pili, bet smuku un taisni ķēnīna pilij pretī. Puikas sacīši, ka varot gan un pa trīs dienām pils būšot gatava.
Kā ta, pa trīs dienām pils bīsi gatava un bura dēls ar kaķi un vāveri aizgāši uz jauno pili dzīvāt. Bet velti, ķēnīna meita, kā neielaidusies, tā neielaidusies ar bura dēlu, un šis domāš, domāš, kā šo dabūt.
Nu šis tikmē domāš, domāš, kamē izdomāš un atsaucis akal abus puikas un vēlēš šiem, lei nākošo nakti atnesot ķēnīna meitu šur un ieliekot tur tur istabā.
Ka nu no rīta bura dēls cēlies augšā, ta picgāš pie tās istabas, kur šis vēlēš ķēnīna meitu atnest un palūrējies pa šķirbu. Kā ta, šī gulēsi gultā. Nu bura dēls palicis pie šķirbas lūrēties un gaidīš, ko šī ta darīs, ka pamodīsies svešā istabā. Ka ķēnīna meita pamodusies, ta nesapratusi, kur šī tagad ir, acis vie no brīnumiem plātīsi. Šī domāsi, ka sapinis vie redz un nodomāsi iegriezīšot ar nazi sev pirstā, ja asinis tecēšot, ta ticēšot, ka neesot vis sapinis. Nu ķēnīna meita iegriezusi ar un tecēšas asinis un šī nu ticēsi, ka ritīgi vie esot. Nu jau bura dēls ar gāš pie šās iekšā un abi palikuši pa draugam. Bet nu ķēnīna meita sacīsi bura dēlam, lei atsaucot šās ambu ar' un bez tās šī nekā nevarot iztikt. Nu, nākošā naktī bura dēls licis puikām, lei atnesot ķēnīna meitas ambu ar'.
Ka nu no rīta bura dēls cēlies augšā, ta akal pielīdis pie duru šķirbas skatīties ka šās abas darot. Nu abas spriedušas, kur gan šis (burva dēls) ņemot tādu spēku. Izgūdrēšās šā un tā un pēdīgi amba sacīsi ķēnīna meitai: "Tu uzprasi šim pašam!"
Kā ta, kā vie bura dēls nācis pie ķēnīna meitas, tā šī tūlī prasīsi: "Saki, kur tu tādu spēku ņem?"
Nu bura dēls grozījies šā un tā un nekā nesacīš. Bet ķēnīna meita tikmē nelikusies mierā, kamē šim bīš jāsaka, ka šim tas spēks esot lakatīnā, ka to uz jūŗas perot. Nu ķēnīna meita likusies mierā.
Pēc tāda laika bura dēls aizgāš ar kaķi un vāveri uz jakti un tīšām atstāš lakatīnu mājā. Bet ka nu šis nācis apakaļ, ta no krūmiem noskatījies, ka nu jūŗas malā ķēnīna meita ar ambu ņemās un kā negudras per lakatīnu pa ūdeni.
Bet kā ķēnīna meita nākusi mājā, tā akal tūlī prasīsi bura dēlam, kur šim tas spēks esot. Nu bura dēls sacīš, ka šim tas spēks stāvot gaŗos zābakos, ka ar šiem pa jūŗu brienot. Un bura dēls tīšām novilcis zābakus no kājas un atstāš priekšīnā, jo viņč jau zināš, ka šās tā kā tā provēs. Kā ta, šās paņēmušas ar' bura dēla zābakus un nu amba bradāsi kā negudra pa jūŗu un tā kā tā nekā nesabradāsi. Bet kā ķēnīna meita nākusi mājā, tā akal tūlī prasīsi bura dēlam, kur šim tas spēks esot. Nu bura dēls šā tā grozījies un nesacīš, bet ķēnīna meita šim tikmē nelikusi miera, kamē bura dēls izstāstīš, ka spieģelītī esot tas spēks.
Nu pagāš akal labs laiks un reiz akal bura dēls ar kaķi un vāveri aizgāš uz jakti. Bet kā par postu spieģelīti aizmirsis mājā. Nu ķēnīna meita ar ambu uzgāšas spieģelīti un likušas bura dēla pili aizcelt uz sauszemi. Ka nācis bura dēls mājā, ta no pils vais nebīš ne vēsts.
Šis nu gūdrēš un bēdājies, ko lei iesākat. Bet nu kaķis ar vāveri nākuši palīgā un kaķis sacīš, ka šis lūkāšot dabūt spieģelīti apakaļ. Nu bura dēls pārskaities uz kaķa un vāveres, ka šie šim nekā nedarot un tikdau ar nevarot, kā spieģēlīša pavaktēt. Ja šie vie spieģelīša rokā nedabūšot, ta lei vais nerādoties šim acīs.
Nu kaķis tūlī svsiedis sev vāveri pār muguru un pārpeldēš ar visu pār jūru un aizgāš uz bura dēla pili, kur tagad ķēnīna meita ar ambu dzīvāšas. Šie nu izložņāši visu pili, malu malīnas, bet nedabūši spieģelīša rokā. Ko nu? Nu abi sprieduši, ko lei darot. Bet te uzreiz kaķis pamanīš pašu žurku ķēnīnu un skrapt, šo cie un vais nelaiž vaļā. Žurku ķēnīc lūdzies, lei laižot šo vaļā. Bet kaķis nelaidis un sacīš: "Ja tu man atdosi bura dēla spieģelīti, ta es tevi laidīšu vaļā."
Nu žurku ķēnīc sacīš: "Man tak viņa nav."
"Es jau zinu, ka tev nav," sacīš kaķis pretī, "bet viņč ir ķēnīna meitai vai ambai un liec savām žuŗkām, lei viņas dabū rokā."
Nu žurku ķēnīc sasaucis visas savas žurkas un licis šām, lei meklējot spieģelīti rokā. Nu žurkas visas tūlī prom un meklēšas spieģeilīti rokā, bet kaķis turēš savos nagos žurku ķēnīnu, ka šis ne nadzīna nevarēš pakustināt. Pēc kāda laicīna akal visas žurkas sanākušas atpakaļ, bet nevienai nebīš spieģēlīša. Nu žurku ķēnīc skaitīš, vaī visas žurkas esot. Skaitīš, skaitīš un saskaitīš, ka vienas žurkas nav. Nu žurku ķēnīc triecis akal žurkas, lei meklējot to vienu roķā, jāču šai būšot spieģelīts. Nu žurkas akal aizskrēšas un drīz vie ar atstiepušas to žurku, kuras nebīš un tā ar bīsi atradusi bura dēla spieģelīti ambai bizē iepītu. Žurka nograuzusi ambai bizi, paņēmusi spieģelīti un sākusi ar šo spēlēties un spēlēsies labu laiku. Nu par tādu nolaidību žurku ķēnīc pārskaities un izpļaukāš to vainīgo žurku un tūlī atdevis spieģelīti kaķam. Kaķis ieikodis spieģelīti zobos un steidzies prom. Pie jūras malas viņč akal pārsviedis vāveri sev pār muguru un peldēš pāri. Bet ap pašu vidu uzreiz vāverei diezi kas iešāvies prātā un šī prasīsi kaķam: "Vai dabūji gan!"
"Dabūju gan!" Bet kā kaķis taisīš muti vaļā, tā spieģelīc šim no zobiem laukā un jūrā iekšā. Ko nu? Kaķis skaudīgi pārskaities uz vāveres un tūlī peldēš apakaļ. Kā nu šis ticis malā, tā ņēmis vāveri krietni izpļaukāš. Nu kaķis bēdīgs staigāš gar jūru un gūdrēš, kā lei dabūjot spieģelīti rokā. Šis nu gāš, gāš un uzreiz pamanīš, ka pie akmina guļ un sildās saulē lielc asaris. Šis krapt! asari cie un nu vais nelaiž vaļā. Asaris lūdzies, lei laižat šo vaļā, jo šis esot pats asaru ķēnīc. Bet kaķis nelaidis un sacīš asaru ķēnīnam, lei gādājot spieģelīti rakā, ta šis laidīšot šo vaļā. Nu asaru ķēnīc sasaucis visus savus asarus un licis šiem meklēt spieģelīti rokā. Nu asari izskrēšies pa malu malām un akal atnākuši apakaļ, bet nevienam spieiģelīša nebīš. Nu asaru ķēnīc sācis skaitīt, vai visi esot. Skaitīš, skaitīš un saskaitīš vienu mazāk. Nu grūdis akal visus asarus, lei ietot to asari meklēt rokā. Nu asari aizskrējuši ar un atraduši to vienu asari jūras vidū un šis spēlējies ar bura dēla spieģelīti. Nu asari šo tūlī rāvuši pie asaru ķēnīna. Asaŗu ķēnīc to asari labi izpļaukāš un atdevis spieģelīti kaķam.
Nu kaķis akal sviedis vāveri sev pār muguru un abi peldēši pār jūru. Ka nu bura dēls akal dabūš savu spieģelīti rokā, ta licis tūlī savu pili atcelt apakaļ ar visu ķēnīna meitu un ambu.
Nākāmā naktī jau bura dēla pils bīsi akal vecā vietā. Nu bura dēls glabāš savu spieģelīti labi un vais nelaidis no nagiem laukā. Drīz vie bura dēls ar ķēnīna meitu nodzēruši kāzas un dzīvāši laimīgi.