Čūskas gredzens.

18. A. 560. 302. A. Lerchis - Puškaitis Džūkstē - Pienavā. LP. II, 68 (36).

Vienam tēvam bija trīs dēli: divi gudri, viens muļķis. Kādu dienu tēvs iesauc dēlus iekšā un saka tā: "Vai dzirdat? Ko visi lai mājā sadarām, vai kāds negribētu no jums pasaulē laimi meklēt?"
Labi, vecākais ies. Tēvs izvada vecāko uz ceļa un novēl labas sekmes. Bet cik tālu vecākajam sekmējas, to tūlīt redzēsim. Pirmo dienu tas izjājas labi, otru dienu arī nekas nekaiš, bet trešo dienu par nelaimi gadās krustceļš ar šādu uzrakstu : ja pa pirmo ceļu jāj, tad zirgam iet labi; ja pa otŗu ceļu jāj, tad pašam iet labi; ja pa trešo ceļu jāj, tad abiem iet labi. To redzēdams, vecākais domā: "Sazin tevi, kurš nu ir pirmais, kurš trešais ceļš, jāšu labāk atpakaļ."
Nu jās viduvējs dēls. Bet aizjājis līdz krustceļam, tas tāpat domā: "Sazin tevi, kurš nu ir pirmais, kurš trešais ceļš, jāšu labāk atpakaļ."
Beidzot jās muļķītis. Tas aizjāj līdz kŗustceļam, pārdomā: un tad saka tā: "Pa labo roku mūžam iet labi! Tad nu skaidra lieta, ka tam ceļam, pa kuru jājējam un zirgam labi iet, vajaga būt pa labo roku. Jāšu pa labo roku, pa trešo ceļu."
Viņš aizjāj. Gabaliņu jājis, tas pasit acis uz zemi un ierauga vecu, saplīsušu naudas zutni.
"Lai, lai!" muļķītis iesaucas, "vecs nu gan esi, bet var jau pacelt. Ja nopelnīšu naudu, būs taču ,kur ielikt."
Viņš nolec no zirga un paņem. Bet vecā zutne sakaltusi karstajā saulē slimāk par čamariņu. Tomēr sakaltušām lietām lēti līdzams; krietni saburzī saujā - labs. Bet līdz ko muļķītis zutni paberzē, te brīnumi bez gala: acumirklī trīs rūķīši klāt, uzprasīdami muļķītim, ko šis gribot, ko pavēlot?
"Ko gribu? Naudu gribu! Kuru zutni gan tukšu gar vēderu jož? Otrkārt, kas gan mani par velti uz ceļa ēdinās? Badā jau nemiršu, tādēļ pilnu zutni naudas šurp!"
Viens divi - rūķīši ar naudu klāt. Ko muļķītis vēl pavēlot?
"Ko pavēlu? Pavēlu pie tāda kunga man ceļu parādīt, kur cilvēks nevien labu maizi nopelna, bet arī labu naudas artavu."
"Labi, labi, jāj tik pa šo ceļu. Trīs dienas jājušam, gadīsies krustceļš. Krustceļā nogriezies pa labu roku, tad notiksi, kur vēlies."
Muļķītis tā dara. Un re, trešajā dienā, saulītei rietot, tas sasniedz varenu ķēniņa pili. Viņš salīgst teitan kalpot. Bet nu bija ķēniņam daiļa meita, vienīgs bērns. Ķēniņa meitai muļķītis ļoti patīk: tomēr kā nu pie tāda tapt? Tēvs nelaidīs. Muļķītim ķēniņa meita arī patiktu; tomēr, kā pie tādas tikt? Ķēniņš viņu drīzāk pie nelabā aizdzīs, ne meitu dos. Tā tas kādu laiku paliek. Te uz reizi muļķītim ienāk labas domas galvā. Viņš paburzī zutni, atsauc rūķīšus un pavēl ķēniņa meitu pie sevis atnest. Acumirklī rūķīši ar ķēniņa meitu klāt.
"Klausies, meitiņ!" muļķītis saka, "kā būtu, ja tu man par līgaviņu solītos? Es zinu gan, ka tēvs tevi nelaidīs, bet vecajam vajadzētu apdomāt. Ne viņš ar man mūžu dzīvos; tu jau tā būsi. Ko viņš taču tur daudz varētu stīvēties?"
"Labi, labi, puisīt!" ķēniņa meita atbild, "raudzīsim tēvu pierunāt. Še tev mans gredzens par zīmi, varbūt ka veiksies. Bet nu man jāsteidzas atpakaļ, lai tēvs nemeklētu."
"Steidzies, steidzies, meitiņ, bet iekāms aizej, man arī kāda zīme tev jādod. Vadzi, ņem šo pašu zutni; tik ievēro: daudz tu gar viņu neburzījies, citādi ja paberzēsi, atskries trīs rūķīši un prasīs darbu."

Ķēniņa meita nu gan domā klusu, nemanot pāriet, bet kas to dos? Ķēniņš tomēr pamanījis, ka šī pie muļķīša bijusi. Nu bija uguns pie pakulām.
"Kur tu vazājies? Kur tu biji? Ak tā! Gar puišiem tīties! Kas tas par zutini? Kur to ņēmi?"
"Tēt mīļais, tēt labais! ar to zutni nevar daudz jokoties: ja mazuliet paberzē - tūlīt rūķīši klāt!"
"Dod tūlīt šurp, gribu redzēt!"
Neko darīt - jādod. Ķēniņš paburzī - rūķīši klāt. Ko gribot, ko pavēlot?
"Pavēlu muļķīti uz jūŗu aizvest un tādā tornī ietaisīt, kam ne durvju, ne logu."
Acumirklī koka tornis gatavs, muļķītis ieslodzīts. Ķēniņa meita gan raud, gan raud - neko darīt.
Muļķītis nu bija lielās bēdās. Tomēr, ja tik bēdās nezaudē galvas, netrūkst apdoma, tad jau ir krupim nekā nepadarīsi. Tāpat tas bija ar muļķīti. Viņš izdomājās šā, izdomājās tā, beidzot tas izrauj savu naželi un sāk tik torņa sienas robīt. Roba, roba, vai re, trešajā dienā gadījies jau tāds caurumtiņš, ka mazo pirkstiņu izbāzt. Nu roba vēl trīs dienas - jau galva izlien. Beidzot devītajā dienā muļķītim lūciņš lielu lielais. gatavs. Tagad tas novij no palagiem un apsegām virvi un nolaižas līdz pašam ūdenim. bet tikpat, kur taču nu skriesi? Te par laimi otrā rītā, saulītei lēcot, zvejnieki brauc savās laivās tīklus saņemt. Muļķītis, to redzēdams, sauc nelabā balsī, lai jel par viņu apžēlojoties. Zvejnieki labi ļaudis, mīkstām sirdim, tie izceļ muļķīti uz krasta. Lai gan šī zeme muļķītim bija sveša, nepazīstama, tad tomēr labi diezgan, kad tik uz sausuma.
"Tikpat," muļķītis domā, "ko te jūras smiltis ilgi mīņāt? Iešu labāk mežā kādu ogu paraudzīt."
Ieiet mežā - nu tu brīnumi! kas tad tur tā ķīvējas? Paliec vienu krūmu, pašķir otru krūmu, pieiet klāt, četri draugi: lācis, suns, putns un skudra ecējās gar laupījumu.
"Vai tā godīgiem ļaudim pieklājas ēsties?" muļķītis uzsauc.
"Jā," draugi atbild, "ko tad darīt, ja nav neviena, kas laupījumu izdala?"
"Nu tu brīnums, tā maza lieta, dod tik man šurp!"
Muļķītis nu sāk dalīt. Lācim iedod lielos kaulus, sunim kājas, putnam mīkstumus un skudrai galvas kausu, kur slapjā laikā patverties.
Četriem draugiem tas bija īsti pa prātam. Viņi apēd katrs savu daļu un tad saka: "Puisīt, par tik taisnu izdalījumu gribam tev atmaksāt, Klausies, ja tev kādureiz mūžā ievajadzētos palikt par lāci, tad iesaucies tik: "Lācīt šurp!" un tūlīt paliksi par lāci. Ja tev ievajadzētos par suni palikt, tad iesaucies: "Sunīti, šurp!" tūlīt paliksi par suni. Ja tev ievajadzētos par putnu palikt, tad iesaucies: "Putniņ, šurp!" tūlīt paliksi par putnu. Ja tev ievajadzētos par skudru palikt, tad iesaucies: "Skudriņ, šurp!" tūlīt paliksi par skudru."
Ar to muļķītim pietika. Viņš tūlīt iesaucās: "Sunīti, šurp!" un pārvērtās par sunīti. Sunītis aiztek līdz jūrmalai un iesaucas: "Putniņ, šurp!" Sunītis acumirklī paliek par putniņu, pārlaižas jūrai pāri, aizlaižas pie līgavas, ķēniņa meitas, loga un dzied un dzied tik jauki, ka līgavai jāatver gribot negribot logs. Līdz ko logs atvērts, putniņš ielaižas pie līgavas un paliek par cilvēku, izstāstīdams visu, ko piedzīvojis, kā izglābies, kā atlaidies. ķēniņa meita, to dzirdēdama, tik priecīga, tik priecīga. Tomēr jauno ļaužu prieki bija īsi. Kāds sasodīts ķēniņa sulainis noklausās aiz durvim un pasaka ķēniņam, ka muļķītis par putniņu pārlaidies. Ķēniņš aiz dusmām zils, sasauc ļaudis un liek putniņu noķert, pats vēl palīdzēdams. Nu bija muļķītim laiks savu spēku rādīt. Viņš iesaucās: "Lācīti, šurp!" un tad ņem visus pa kārtai apstrādāt. Beidzot lācis sagrābj pašu ķēniņu un noprasa īsi: "Vai dosi muļķītim savu meitu, jeb ne?"
"Došu, došu, laid tik mani dzīvu vaļā!"
Labi. Lācītis nu paliek par muļķīti un uzstāj, lai rītu darina tūlīt kāzas. Neko darīt - ķēniņam jātaisās uz kāzām.
Tomēr līdz ko kāzas nodzertas, ķēniņam jauni niķi galvā: viņš sametas ar velnu uz vienu roku un piesaka, lai raugot muļķīti, viņa znotu, nogalināt. Velnam tādas lietas tikpat kā sviests uz maizi. Nepaiet gandrīz nevienas dienas, kur ķēniņa znotam nebūtu ar velnu ķibeles. Beidzot tas nevar vairs izturēt; viņš saka savai sievai: "Vai dzirdi, ja šodien velns atkal atkuļas, tad izliecies labi laipa, valodaina un raugi viņam izkrāpt, kur tas savu spēku noglabājis. Es ienesīšu trīs kociņus istabā un paslēpšos aiz tiem par skudru, lai jūsu sarunā noklausītos."
Labi. Dienasvidus laikā velns klāt. Kur vīrs esot?
"Nav šodien mājā."
Velns tā kā neticētu, neticētu, bet neviena neredz, taču jātic. Ķēniņa meita nu uzsāk šādas valodas, tādas, lai izkrāptu velnam spēku, bet nekā. Beidzot tā saka: "Vai dzirdi, man teikts, ka tu savu spēku azotē nēsājat. Vai tas tiesa? Un ja kāds tavu spēku no azotes izzogot, tad tavs spēks esot pagalam. Ko? Vai tā ir?"
"Nē, nē!" velns atbild, "mans spēks nav vis azotē bet kaulos. Un manus spēkus, manus kaulus var tikai lācis satriekt, cits neviens."
"Lācīti, šurp!" skudra kaktā uzsauc. Skudra acumirklī paliek par lāci un noplēš velnu.
"Vai es neteicu, ka mums izdosies," muļķītis vēlāk saka savar sievai. "Bet vēl mums ir viena lieta. Ielīdīšu par skudru pie tava tēva un paņemšu savu naudas zutni. Tā man pašam pieder, kādēļ viņam atdot?"
Tā notiek. Tagad muļķītis paņem savu sievu, aiziet pie sava tēva, izsaka tam, ko piedzīvojis, kā apprecējies un tad, zutni paberzējis, saka tā uz rūķīšiem: "Kaut man būtu skaista pils un tikdaudz naudas, kā visu mūžu iztikt."
Tā notiek. Rūķīši pazūd un muļķītis ar savu līgaviņu dzīvo laimīgi.