Čūskas gredzens.

19. A. 560. 566. A. Lācis Oktē. LP. VII, II, 4, 1, 1.

Vienam tēvam trīs dēli: divi gudri, viens muļķis. Divi gudrie brāļi aiziet laimi meklēt- muļķītis arī iet. Gudrie uzgāja lielu klajumu, kur zelta puķes auga saplūca zelta puķu pa pilnam, palika bagāti un griezās atpakaļ uz mājām.
Muļķītis turpretim gāja gāju - iegāja biezā mežā un nokusis, noguris apgūlās biezumā. Viņam tā gribējās ēst tā gribējās ēst, ka nekur šauties. Te - kur gadījies, kur ne - čāpo lācis, izņem no doba ozola stumbra galda drānu, skaistu galda drānu, paklāj turpat zemē. Kā paklāj, gadās visvisādi gardumi: ēdieni, dzērieni, gardi baudāmi, vēl gardāki dzeŗami. Lācis paēd nodzeŗas, atliek galda drānu dobumā atpakaļ un aiziet. Bet muļķis nebūs vis muļķis - līdz lācis projām, viņš lai rīkosies ar galda drānu: izklāj. Jā tā tūliņ tāpat kā lācim, ēdieni, dzērieni klāt. Nu ēd netaupīdams, pilnas vakariņas. Beidzot gribētu galda drānu noridēt, bet nemāk ēdienus, dzērienus aizsūtīt projām. Par laimi pašā tai brīdī piegadās jauneklis viens: lai liekot galda drānu ar ēdieniem mierā, viņš labāki tai vietā atdošot aizvācamu zelta vācelīti, mazu, mazu, apaļu, apaļu - tā esot tāda: tur iemītot septiņi vīreļi; pagrabini vienreiz, pagrabini otrreiz, atvāko vāciņu - vīreļi laukā un padarot visu ko vien tikai liekot. Labi - šim tāda lieta brīnum pa prātam - samij. Bet nu muļķītis vīrā - tūliņ pagrabina zelta vācelīti, atvāko - septiņi vīreļi laukā visi septiņi tik žigli, tik žigli jādomā uguns dzirksteles ķeŗamas. Ko likšot darīt?
"Aiznesiet jūs mani pie ķēniņa meitas uz precībām un gādājiet, ka drīzumā kāzas."
Labi! Viss notiek: aiznes, bildina, apprecina - iet kā pa laidienam. Bet drīz pēc kāzām ķēniņa meitai muļķības galvā - iedomājusies muļķīti, savu vīru, atstāt un pie viena ķēniņa dēla, kas ar muļķīti vienā metā bija, labāki aiziet. Ko tāda dara? Paņēma slepeni muļķīša zelta vācelīti, pagrabina un liek septiņiem vīreļiem muļķīti aiznest uz tādu vietu, kur nevies cilvēks nedzīvo. Bet laime, kur tu gadies! Muļķītis neviļot tai vietā atron divējādas ābeles: no vienas ja ābolu ēd, tad ragi pierē, no otras ja ābolu ēd, tad ragi nost atkal.
"A!" viņš domā, "ar tiem āboliem savu sievu izdziedināšu!"
Viņš saplūc abējādus ābolus un iet un iet, kamēr pāriet atpakaļ maldīdamies pie sievas uz pili. Tur, par svešinieku izlikdamies, viņš pārdod vienu raga ābolu sievai savai - tai tūliņ rags pierē līdz griestiem. Ieskrien ķēniņš: kur esot ārstes, lai dziedinot viņa meitu pie laika!
Muļķītis atteic: "Es, es esmu ārste un arī znots tev; ja mana sieva nozvērinās otrreiz man tā vairs nedarīt, tad še uzēdām šis ābols - būs ragi vējā." Šī tad apsolās lūgdamās, lai piedodot. Muļķītis piedeva arī un izdziedināja.