Čūskas gredzens.

20. A. 709.710. 560. N. Rancāns Rēzeknē.

Dzeivuoja mozā ustabiņā vaca vaca buobiņa ar sovu dālu Pīteri. Dzeivuoja ji ļūti nabadzeigi, un dāls redz, ka pavysam jau nu boda nuove kluot. Jis pamete muoti, aizguoja meklēt kur navīn maizes, un īdams daguoja pi lela kolna. Redz, ka tymā kolnā ola. Īuoze jis alā rūku, un uz rūkas izauga jam leli nogi; tad ībuoze ūtru rūku - ari izauga nogi. Nūsabreinuojs leida olā, un kū tuoļuok leida, tū ala platuoka taisējuos; tai tyka jis leluos muojuos. Bet muojas beja tukšas, tik vīn uz golda beja divpadsmit bļūdu ar gaļu un divpadsmit kukuļu maizes. Jam gribējuos ļūti ēst, un jis pējēmje apgrīze nu vīna kukuļa, paēde ar gaļu, tad kuope uz cepļa un lykuos gulēt.
Par kaidu laiku saskrēja divpadsmit veiru, sāduas aiz golda un suoka ēst. Vīns soka: "Nazkas munu gaļu apēde? Laikam kaķis voi pele."
Bet te īrauga, ka maize grīzta ar nazi. "Na," soka "ir te kur navīn cylvāks!"
Pīters atsasauc nu cepļa, ka jis tam vaineigs, ka jam gribējuos ēst un jis apēde - dorit, kū gribit. Jī lyka jam nūkuopt nu cepļa un pavaicuoja, kai jis te tyka. Tad Pīters jīm vysu izstuostīja. Tūlaik šī veiri pamete Pīteri pi sevis par virēji, īruodēja vysu dorbu un lyka jam struoduot, a paši uz divpadsmit dīnom otkon nūskrēja prūjom.
Pīters, beidzis dorbu, suoka staiguot pa vysu muoju. Vysūs kambarūs beja gaišs, bet vīnā pavysam tymšs. Pēteram gribējuos redzēt, kas tymā kambarī. Jis aizdedze divi sveces un guoja vārtūs; bet kai tik pataisēja tuo kambara durovas, sveces tyuleņ apdzysa. Pīters tūlaik aizdedze treis sveces, bet taipat apdzysa; tai dedze leidz divpadsmit, un ar divpadsmit sveču īguoja kambarī. Kalmbarī stuovēja tik vīns nalels golds, un uz golda gulēja skaists grazyns. Pīters apmava pierastā šū grazdynu, un vācynuodams rūku un skateidamīs uz skaistuo gradzyna, nazkai dasasyta ar gradzynu pi golda. Tyttleņ atskrēja divpadsmit nalelu cylvēceņu un soka uz Pītera: "Kuo gribi?"
Pīters tai nūsabeida, ka uz reizes navarēja vuorda pasaceit, tad vāluok sasagyva un soka: "Padarīt, ka es tyulet byutu pi muotes."
Naīspēj.a acu samīgt, jau Pīters beja sovā ustobeņā pi muotes. Dasyta ar gradzynu pi golda un lyka atnest vysaidu ēdiņu dēļ muotes - tyuleņ vyss beja izpildeits.
Par kaidu laiku kēniņš meklēja, kas jam iztaiseitu taidas muojas, kaidu nikur nav. Padzierda Pīters un tyuleņ aizguoja uz kēniņu un apsajme iztaiseit taidas muojas par vīnu nakti. Kēniņš gon napaticēja, ka par nakti byus muojas, un ļūti nūsabreinuoja, ka reitā īraudzēja muojas, kurus zalts tik ar sudobru laistījuos. Kēniņš nu lelas prīcas apsūlēja Pīteram sovu meitu par sīvu un īdeve lelu gobolu zemes.
Pīters tagad uz sovas zemes iztaisēja sev ar breineiga gradzyna paleigu skaistas muojas un nūbrauce svuotūs [preciniekos] uz kēniņa meitu. Kēniņa meita gon nagribēja īt pi Pītera, tad lyka jam par nakti nūpļaut un salaseit lelu gobolu kvīšu, samalt un nu tū kvīšu izcept jai peirāgu. Pīters dasyta ar gradzynu pi goida, atskrēja otkn divpadsmit cylvēciņu un jis tū vysu lyka jīm padareit. Tad reitā pats nūnese kēniņa meitai syltu vēļ peirāgu. Kēniņa meita pasavēre uz kvīšu teiruma, tur īraudzēja tik ruguojus.
Bet vēļ na gols. Kēniņa meita lyka Pīteram, jo jis vysu ceļu leidz bazneircai da reitam nūsadynuos ar augļu kūkim, un ka tī kūki ap tū laiku, ka jī brauks uz bazneicu, suokta zīdēt, bet ka brauks atpakaļ nu bazneiacas, byutu jau augļi, tad jei izīs pi juo. Kū dareit? Otkon Pīters ar sova breineiga gradzyna paleigu pataisēja, ka reitā jau pa tū ceļu auga kūki. Kad Pīters ar kēniņa meitu nūbrauce uz bazneicu, kūki suoka zīdēt; kad brauce jau sazlauluoti nu bazneicas, uz kūkim beja augļi. Tai Pīters apsaprecēja ar kēniņa meitu.
Par nazcik laika kēniņa meitai īguoja pruotā izzynuot, kai juos veirs var dareit taidus breinumus. Jei suoka vaicuot un Pīters jai izstuostēja par breineigū gradzynu. Izzynuojuse par breincigū gradzynu, kēniņa meita īgribēja paša ar jū valdeit. Nakti, kad Pīters gulēja, jei nūzoga gradzynu, dasyta pi golda un lyka Pīteri nūnest otkon uz juo vacū ustabiņu. Vyss beja tyuleņ izpildeits. Pīters pasamūda jau sovā vacā usbobiņā. Jis nūsabreinuoja un tyuleņ suoka meklēt breineiga gradzyna, bet nikur pī sevi navarēja atrast. Tad vysu sarprota.
Pīrters tyuleņ apsavylka par ubogu un nūguoja uz sovu sīvu, lai gon beja tuoli. Atguojis palyudze nakstmuoju. Juo nikas napazyna un īlaide puargulēt. Nakti, kad vysi aizmyga, jis īguoja sīvas kambarī, pajēme nu yuos breineigū gradzynu, dasyta ar gradzynru pi golda un lyka, ka juo sīvu tyuleņ īmyurātu sīnā. Par mozu breidi vyss beja gotovs.
Tai puorguoja nazik mēnešu. Sīva suoka lyugt izlaist jū nū nalaimeigū myuru un apsajēme nikod jam nikuo slykta vairs nadareit. Tad Pīters izlaide sīvu un tagad jau jī dzeivuoja mīreigi.