Čūskas gredzens.

22. A. 560. Skolnieks L. Stagars Eglūnā. N. Rancāna kr.

Dzeivova muote un tāvs, jīm bejia muļkis dēliņš. Beja jīm treis simti rubļu naudas. Tāvs soka dālam: "Es tev dūdu symtu rubļu, ej nūpierc maizes!"
Dāls īdams īraudzēja, ka pīguļnīki zam calma boda suni. Viņš vaicuoja jīm: "Cik tad moksoj itys suns?"
Atbildēja pīguļnīk:i: "Ni mozuok kai symtu rubļu."
Muļkis izvylka symta rubļu, aizmoksuoja un nūnese suni uz muojam. Tāvs ar muoti, īraudzējuši suni, soka uz dālu : "Voi tad nu suņa tu vaŗēsi paēst?"
Dāls nūmīrinuoja tāvu ar muoti un tāvs īdevja jam vēl symtu rubļu un sacēja: "Ej vēl, mož Dīvs tev paleidzēs!"
Dāls guoja pa ceļu un īraudzēja, ka pīguļnīki zam calma boda kaču. Jis vaicuoja pīguļnīkim: "Cik tad maksoj itys kačs?"
Atbildēja pīguļnīki: "Ni mozuok, kai symtu rubļu."
Muļkis mož kū i runuoja, izvylka naudu un samoksuoja, kai pīdar. Pajēmis kaču, nesa uz muojom. Īraudzēja muote ar tāvu un suoka brēkt: "Kū tu te nes uz sātu, vai tad tevi pēc kača syutējam?"
Dāls atbildēja: "Labi vīn jau byus!"
Īdevja tāvs otikon symtu rubļu un sacēja: "Ej nūpierc myltu pūdu!"
Kad dāls guoja pa ceļu, īraudzēja, ka pīguļnīki zam calma boda tuorpu. Muļkis vaicuoja: "Cik moksoj itys tuorps?"
Atbildēja pvguļnīki: "Ni mozuok kai symtu rubļu."
Jis samoksuoja naudu, symtu rubļu un, buozis ozūtī tuorpu, nesja uz sātu. Tuorps teica uz muļki, ka šys jū īveškūt pi valna lelā šklepī. Tam valnam asūt daudzi naudas un pi sīnas asūt pakuorts vīns gradzyns. "Valns tev sūleis daudz naudas, bet tu naudas najem, tik prasi tū gradzynu, kurs ir pakuorts pi sīnas."
Muļķis nyu ari napuorstuoja praseit, cikom jis dabjoja gradzynu nu valna. Muļkis pameta tuorpu pi valna, a pats nūguoja uz sātu. Tāvs jū buore vēl cīšuok un muļkis ari beja nūskumis un tik knibynova gradzyna galveņu. Gradzyna golva atsataisēja un kaids bolss teica uz muļki: "Kuo tev vajaga?"
Muļkis sacēja: vajagūt daudzi kuo, ka byutu īla pi sātas, pa molom uobūli, spilvini pa gultom un pilni orūdu maizes.
"'Tik ej un guli da reitam, vyss byus, kuo tik vajdzēs."
Reitā pīcelīs jis īraudzēja, ka suns ar kači ir tukli un lusteigi, pa īlas modom aug uobūli, sāta pylna labeibas. Tagad jau jam nabeja kauna braukt svuotūs pi kēneņa meitas.
Kēneņa meita ari jū īmiļuoja un dreiži sataisēja boguotas kuozas. Muļka sātā kēneņa meita nūzaga gradzynu un aizbāga uz sovom muojom. Muļkis, reitā pīcēlīs, īraudzēja, ka jam nikuo vairs nav, jis soka uz suni ar kaču: "Kū nuleit dareisim?"
Suns atbildēja, ka vajagūt it uz kēneņa sātu un naktis laikā dabuot gradzynu. Kačs ar suni dreiži jau beja pi kēneņa sātas. Naktes laikā, kad vysa kēneņa saime gulēja, kačs īlaida kēneņa meitas ustobā un izvylka gradzynu nu juos kuldas. Kad kačs ar suni daguoja pi upes, suns sacēja uz kaču: "Dūdi man gradzynu, es nesšu puor upi!"
Kačs ari atdeva suņam, lai nasūt puor upi, bet nyu gradzyns izkryta suņam nu zūbim un īkryta yudenī. Tod suns ar kaču pamanēja, ka zvejnīki zvejoj zives. Jī stuoka vaicuot zvejnīkim: "Mož atroduot kaidu gradzynu?"
Zvejnīki atbildēja: "Atroduom vēdzelis vādarā."
Ar lelom pyulem jī tūmār dabova gradzynu nu zvejnīkim un tad guoja prīcīgi uz sātu pi sova saiminīka. Jis atsasāda pi golda un otkon knibynuoja gradzynu. Balss vaicuaja: "Kuo tev vajaga?"
Muļkis atbildēja: "Voi tu naredzi, ka man nikuo vairs nav? Lai man byutu vysaida monta kai ogruok!"
"Guli tik da reitam, byuse kuo tik vajadzes." Reitā dāls otkon pamūduos baguotuos
muojuos.