Čūskas gredzens.

23. A. 560. Skolnieks A. Patmalnīks Eglūnā. N. Rancāna kr.

Dzeivuoja tāvs, muote i dāls. Tāvs mierdams pomete sīvai divi simti rubļu naudas, dālam trīssimti. Tāvs pasacēja dāvam: "Kū pierksi, vys pierc par simtu rubļu."
Vīnu trešdīnu dāls aizguoja uz tiergu, staiguoja i staiguoja, nikuo navarēja nūpierkt par simtu rubļu. Jis īdams uz muoju veras: žīdāni vad lelu lelu suni. Jis soka: "Cik vajaga?"
"Simtu rublu!"
Jis pajēme suni, aizvede uz sātu. Muote soka: "Dēleņ, kuodēļ suni nupiercis, patim nav kuo ēst."
Ūtru trešdīn jis aizguoja uz tiergu, nikuo tiergā naatroda. Jis īt uz sātu, veras: žīdi vad i syt lelu kaki.
"Kam jyus jū sitit? Puordūdīt man! Cik vajag?"
"Simtu rubļu."
Jis īdeva naudu i aizvad kaki uz muojom. Muote soka: "Vai, vai, dēleņ, kam tu nupierki kaki? Tev patim nav kuo ēst. "
Trešā trešdīnē jis aizguoja uz mīstu, nikuo naatroda. It uz muoju, veras: zveijnīki syt valnu.
"Vai Dīven kam jvus jū sitat? Puordūdīt man! Cik vajag?"
"Simtu rubļu."
Jis atdūd simtu rubļu, aizvad valnu uz muojom. Muote soka: "Vai, Dīveņ, kam tu nupierki valnu?"
Dāls tik soka: "Dūd man ēst."
Muote īdūd ēst, dāls īt malkas cierst. Jis suoka cierst molku, valns, kakis, suns nas. Muote par gadu navar tik daudz molku sadadzīnuot. Valns soka, īskūts uz tāvu gostūs, jis ari aizīt. Pa ceļu ejūt, valns soka, tāvs dūškys vazumu vai divi naudas, bet tu najem. Uz sīnas stuovēšūt spīgeleitis, tū praseit. Jī aizguoja visi, suoka jūs gasteit. Kod paāduši beja, jis pajēme jaunū valnu aiz rūkas i soka: "Īsim uz muojom!"
Vacais valns soka: "Kur tu jū vessi?"
Dāls soka: "Jis man cīši duorgi moksuoja."
Tāvs soka: "Es tev dūšu vazumu naudas."
Jis atbild: "Navajaga man naudas, bet atdūd man tū spīgeleiti pi sīnas!"
Valns jau sūla divi vazumi naudas, bet dāls soka: "Es vesšu jū uz muojom, ka nadūsi spīgeleiša."
Vacais valns ari atdūd, nūjam nu sīnas spīgeli i soka: "Kuo tev vajdzēs, tuo i prosi, tys vyss tev byus."
Jis īdeve vēl dālam zalta kuleiti. Dāls aizguoja uz sātu, bet zalta kuleiti atstuoja uorā. Īguojis jis soka uz muotes: "Mam, tev nu valna tava zalta kuleite."
Muote atnese zalta kuleiti i soka: "Es, dēlen, biju muļke ka uz tevi buorūs, bet tys vēl
leluoks muļkis, kas tev īdeve naudu."
Nyu dāls soka uz muotes: "Ej uz kēneņa meitu svuotūs!"
Tyuleņ muate apuova kuojas ar veizem i aizguoja uz ķēniņu. Jis veras, ka atguoja ubadze i svuotuojas, soka: "Ka tovs dāls taids gudrinīks, lai jis iztaisa taidas pašas muojas kai munas!"
Muote atīt uz savu muoju un izstuosta dālam; tai i tai. Muote aizguoja gulātu, bet dāls izplēta spīgeli i soka: "Spīgeleit, spīgeleit, kab man byutu taidas muojas kai kēneņam!"
Reitā dāls soka uz muotes: "Ej un sok kēneņam, ka jau ira taidas muojas."
Kēneņš gan ir mīrā, bet vēl soka: "Nyu vēl lai iztaisa taidas īlas, kai pilsātā!"
Tyuleņ dāls izpleš spīgeleiti i soka: "Spīgeleit, kab man byutu taidas īlas kai pilsātā!"
Reitā kēneņš veras, ka jau ira īlas, bet vēl soka: kab jam byutu tik daudz putnu, cik kēneņam bajuoru!
Kēneņš veras: vyss jau ira. Nyu sataisa kuozas i nūbrauc dāls ar kēneņa meitu uz muoju. Jei vaicoj: "Kur tu taids gudrinīks, ka tik mudri vari vysu padarīt?"
Jis soka: "Kai sīvai es ari tev pasaceišu. Man ir taids spīgeleits, kuo nu juo papraseis, tys i byus."
Jaunais veirs aizmiga, bet sīva pajēme spīgeleiti un soka: "Spīeleit, spīgeleit, kab ituos muojas byutu taidas, krai beja, a es kab byutu pī sova drauga."
Tyuleņ ituos muojas ir taidas kai bejušas. Reitā kēneņš ceļas un redz: muojas taidas kai bejušas. Jis līk īmyurēt znūtu leidza placim myurā. Suns ar kaki veras, ka saiminīkam byus slykši, skrīn uz jyuru un maun puori pī kēneņa meitas. Jei globoj spīgeleiti klētī vīna skreinē. Kačs tik ker peles un līk zam skreines, kab juos izgrauztu skreiniei dybynu. Kad dybyns beja izgrauzts, kačs pajem spīgeleiti un soka: "Spīgeleit. spīgeleit; kab mes byutu pī sova saiminīka!"
Tyuleņ suns ar kači ir pī sova saiminīka un kačs atdūd jam spīgeleiti. Jis soka uz spīgeleiti: "Spīgeleit, spīgeleit, kab man byutu vacuo muoja un vyss, kas tur beja iškā!"
Jis ir tyuleņ nu myuru uorā un sovās muojās, kur ir ari juo sīva. Jei gon lyudzas, bet jis jū nūkaun, apprecej cytu sīvu un dzeivoj laimīgi.