Čūskas gredzens.

24. A. 560. St. Valeinis no V. Kemzes, Rēzeknes apr., Birzgaļu pag.

Vīnā cīmā dzeivoja vecīts ar veceiti, kuri beja ļūti bēdeigi (nabagi). Vacajīm tikai prīks un apguodnīks beja viņu dēliņš Pītereits, kurs, pi kaimiņu lūpus gonūt, nūpelnēja vacuokim pourtiku. Vīnu reizi Pētereiti tāvs pasyutēja uz pilsātu, lai nūpierk par dividesmit kapeiku maizes un cytu ēdīnu.
Natuoļi nu pilsātas pa ceļu ejūt, Pītereits īraudzēja divi puisānus, kuri kakeišam aiz kokla pīsējuši aukliņu, maudynuoja pa upi. Pītereits beja ļūti žēleigas sirds puisāns. Šaidu kakeiša mūceišanu īraudzējis, suoka lyugtīs nakrītnūs puisānus, lai palaiž kakeiti vaļī. Puisāni par tū Pītereiti suoka izzūbuot un beiguos pateicja uz Pītereiti: "Jo samaksuosi dividesmit kapeiku, tad palaissim."
Pītereits par šū palyka ļti prīceigs, ka beja spējeigs izgluobt šū lūpiņu, tyuliņ izvilcis nu kabatas dividesmit kapeiku, atdevja styurgalvim un tī palaide kakeiti vaļā. Pītereits naudu atdevis, devēs uz muojom. Vacuoki, Pītereiti īraudzējuši atejūt bez maizes, suoka jautuot. Pītereits, vysu nūtykumu izskaidruojis, prasēja, lai īdūd naudas vēļ, tad nūpierkšūt. Vacuoki Pītereiti par šū lītu ļūti sabuoŗa un beidzūt atdevjia pēdējūs pīcdesmit kapeiku pīkūdynuodami, lai naizputej.
Pītereits otkon devēs ceļā, šū reizi ari pi tuos pats upes īraudzēja treis puisānus, kuri maudynuoja suneiti un nalaide nu yudiņa nimoz uorā. Pītereits suoka lyugt, lai palaiž šū nūvuargušū suneiti vaļā. Par Pītereiša lyugumu sovvaļnīki suoka izzasmīt. Beidzūt pateica Pītereišam: "Jo gribi, lai suneiti palaižam, tad samoksoj treisdesmit kapeiku, byus breivs."
Pītereits tyuleņ atdevja treisdesmit kapeiku un suneits tyka atsvabynuots. Īguojis pilsātā, par dividesmit atlykušūs kapeiku nūpierka maizes un aiznesja vacuokim. Kad vēļ, šū reizi sovu nūtykumu beja izskaidruojis, vacuoki ļūti sabuoŗa un pīkūdynuoja, lai nuokūtnī vairs tai muļkeigi nadareitu. Pītereišam otkan vajadzēja kur īt peļņī, lai varātu kaut kū nūpelnēt.
Atsasveicynuojis ar vacuokim, Pītereits jūti sagrauztu sirdi devēs nu bēdeiguos byudiņas, nazynuodams uz kureini un kur. Pēc treis dīnu īšonas, Pītereits īstuojuos pi vīna boguota kunga par kolpu, pi kura nūdzeivuoja pīci godi. Pītereiša kungs ļūti Pītereiti beja īmīļuojis, tai ka pat nagribēja šķiertīs uz vysa myuža.
Kad Pītereits nu kunga pēc pīcu atdīneitus godu taisējuos īt pa ceļu, kungs jam deve izlasēt sev moksu, kaidu lai grib: vai yudins kukšynu vai zalta. Pītereits, daudz nadūmuodams par pīcu gadu moksu, pajēme yudins kukšynu, kaut par tū saiminīks ļūti breinuojās un gribēja, lai Pītereits par gryuti struoduotim godim jem zalta kukšynu, bet Pītereits zalta nagribēja, bet pajēme yudins kukšynu.
Pajēmis sovu olgu, devēs celā. Nagribādams pa ceļu īt, jo izguoja lels leikums, laidēs īt par tuksnesi, kur leidz dzimtinai beja daudz tyuļuok. Pēc kaida laiciņa igribēja Pītereišam cīši dzert, bet nadzēŗa, itkai paradzādams ar šū yudini kū izdarēt. Pēc loba laika īšonas Pītereits tuksnesī īraudzēja brīsmeigi lelu gunkuri. Daudz nadūmuodalms, guoja uz šū gunkuri. Kad pīguoja kluotu pi gunkura, vydā īraudzēja cīši skaistu meitini, kura pa gunkuri lūcējās kai pa elni. Pitereiti īraudzējusi, suoka lyugtīs, lai apdzēš gunkuri un izratavoj jū nu mūku. Pītereits, ni vuorda nateicis, izlēje uz gunkura nu kukšyna vysu yudini, tai ka gunkurs uz reizes apdzysa un skaistuo meitina tyka atsvabynuata nu lelūs mūku. Pītereišiam par izgluobšonu nazynuoja, kai pazateikt, un izstuostēja, kuopēc jai beja juocīš šīs leluos mūkas. Vīns ragans gribējis pajemt šū par sīvu, kai naguojusja pi juo, to jis apbūris šeit tuksnesī myužeigi degt šamā gunkurī, cikom kas apdzēss šū gunkuri.
Pītereits par meitinas izgluobšonu palicis ļūti prīceigs un gribējis īt prūjom, pīlyugdams leidza meitini. Meitiņa Pītereišam par izgluobšonu īdevja būrveigu gradzynu, kuru būrvis agruok beja īdevis, bet leidz īt navarēja, jo taids beja lykums: jo kas izgluobs, ar tū ceļā nadreikst īt. Meitina pat gribātu palikt uz vysa myuža par bīdreni, bet nadreiikstēja.
Pītereits, atsavasaluojīs un pateicīs par gradzynu, devēs tuoļuok uz dzimtini. Pa tuksnesi kleizdams, suocis grūzēt gradzynu iz piersta. Kad kaidas treis reizes beja apgrīzis, nūstuoja prīškā gars un vaicuoja: "Kuo vajag, kungs?"
Pitereits vyspyrms paprasēja zyrgu, lai varātu aizbraukt uz sovu dzimtini. Napaguoja nicik gars laiciņš, ka zyrgs atleida par tuksnesi kai traks: pokovi vīn nūdudzēja. Pītereits, izzasēdīs skaistajā karapačkā [baltkr. karafaška, rati], palaidja kai ar guni un pec nailga daiciņa daskrēja pi sovu vacuoku byudiņas, kura jau stuovēja kai uz gaisa, pīzaškībuse uz vīnu pusi. Pītereits, radzādams sovus vacūs vacuokus vēļ vasalus, beja cīši prīceigs. Vacajīm ari, īraugūt Pītereiti, na mozuoka prīca beja. Tagad Pītereits vairs niagribēja nikur dūtīs, jo ar burveigu gradzynu varēja vysu vajadzeigū dabuot.
Šuos valsts kēniņam suoka vīns kēniņš ar sovas kēnests kara veirim izbrukt, tuopēc ka jis nadevja skaistuos meitas. Šuos valsts kēniņš suoka īsaukt dīnastī vysus veirus, beja ari juoīt Pītereišam un juoatstuoj sovi vacuoki.
Aizguojis dīnastā, apsajāma pi kēniņa vysus naidnīkus izvarēt. Kēniņš Pītereišam naticēja, bet jūkam atļuovja, 1ai karoj vīn, byus atleidzeits. Pītereits pagrīza ap sovu pierstu gradzynu un aizguoja tys pat gors prīškā. Pītereits pateicja, lai vysus naidnīkus izdzan nu kēniņa valsts.
Pec treis dīnu navarēja nivīna svešuo karaveira atrast šuo kēniņa kēnestī. Par tū kēniņš un vysi ļaud's breinuojuos, ka Pītereits beja spējeigs izdzeit taidus milzeigus karaspākus. Kēniņa meita ari beja īmīļuojuse Pītereiti, jo jis beja ļūti skaists.
Vīnu reizi kēniņa meita suoka prasēt sovam tāvam, lai atļaun precētīs ar Pītereiti, un kēniņs beja mīrā. Pi šuo kēniya ari dzeivuoja tys būrs, kurs beja jū apbūris. Izzynuojis, ka Pītereits ir viņu izratavuojis un dabuojis gradzynu par atleidzeibu, būrs stuojuos ar vysim spākim, lai Pītereišam grādzynu nūzagtu. Vīnu dīndusu Pītereits beja atsagulīs un būrs paslapyn pīzazadzīs kluot un nūmaucja jam gradzynu.
Vāluok Pītereits izzamūdīs redzēja, kas ir nūticis, bet navarēja nikuo izdarēt. Būrs sastuostēja kēniņam, ka Pītereits agruok bej's ar īnaidnīkim sarunuojīs un pazajēmīs nūvest viņa meitu, jo tikai nu šuo bēgškūt. Viņi ari paklausējuši un aizbāguši. Kēneņš būram nūticēja un Pītereiti īlyka cītumā. Kēniņa meita nu tuo laika palyka ļūti nūskumeiga.
Vīnu dīnu, būrs īleids pyunē un guļējis, bet tys kačs, kū agruok Pītereits izgluobja nu puisānu, pīskrējis pi būra, atkūdis pierstu ar vysu gradzynu un šmaucis uz jyuras molu. Pītereits sēdēja cītumā jyuras solā un kačs gribēja jam aiznest gradzynu.
Būrs pītryucīs dzynuos pakaļi pēc kača, dzeidanns suni, lai kači sagyun.
Tamā laikā suns, pīskrējis pi kača, izruovis jam būra pierstu ar gradzynu, laidis, cik spādams, maut uz solu, bet kačs pa jyuras molu aizskrējia uz mežu. Būrs, pīskrējis pi jyuras molas, suoka saukt suni atpakaļ, bet suns naklausēja, muovja tik uz prīšku. Būrs, naspādams suni atgrīzt, suoka pats pēc suņa maut, lai varātu jam atjemt gradzynu. Nu īsuokuma būrs muovja labi, bet pēcuok arvīnu gaušuok un beidzūt nūgryma jyuras dybynā.
Suns dreiži pīmuovja pi solas un gradzyns otkon tyka Pītereišam.
Ar gradzyma paleidzeibu Pītereits ticis uz sauszemes, devēs uz kēniņi un izstuostēja jam vysu, kas nūticis. Kēniņš ar Pītereiti tagad dzeivuoja kai agruok un Pītereits apprecēja kēneņa meitu un dzeivuoja laimeigi.