Čūskas gredzens.

25. A. 560. Skolnieks S. Valeinis, Eglūnā.

Reizi beja vīnam tāvam vīns dāls, tys pats muļkis. Sadūmaj jis vīnu dīnu īt medeibuos, pajem plinti i staigoj pa mežu. Tā īrauga ļovu ar cyušku kaunūtīs. Jis daguoja nu jūs par kaidim četrudesmit sūļim. Tiagad jis dūmoj: kam byus šaut. Dūmuoja, dūmuoja, spēra cyuškai, tai ļovs uz cyuškas viersā i tu saplēš gobolim.
Tagad jis laidīs bēgt i redz, ka atsadzan ļovs jam pakaļ un jis dūmoj: tagad jū ļovs apēss. Dadzin's muļki i bučoj jam kuojas i soka: "Sēstīs man mugurā, es tevi aiznesšu uz sovu pili, i varēsi pajemt sev, kaidu moksu gribēsi."
Nu tai jū ļovs aiznas uz sovu pili. Nu muļkis tī dzeivoj, dzeivoj i suoka prasīt sovu olgu, kū beja nūpelnēj's par ļova izgluabšonu. Tai jis ļovs savuicoj: "Tev munas meitas sūlēs taidas lītas, kaidas tu gribēsi. A tu najem cyta nikuo, kai tikai spīgelīti."
Tai ari ļova meitas prosa: "Kaidas tu moksas gribeisi par myusu tāva izgluobšonu?"
Šis vairuok nikuo nagribs, kai spīgelīti. "Oi, draudziņ, tuo gon navaram."
Ka tū nadūškūt, tad īškūt uz muajom bez kaidas atleidzības. Šai tai ar mūkom jis izplēš no meitom spīgelīti.
Muļkis laidīs jautri īt uz muojom. Te tikkū izguojis nu sātas, kur ļovs dzeivuoja, redz, ka jam ļovs dzanas pakaļ. Dadzinis soka: "Tu nazini, kū dora ar tū spīgelīti. Vydā ir caurums, te ībuoz pierstu i pagrīz uz lobū pusi, t.ad izskrīs seši veiri, tad tīm kū pasaceisi, vyss byus izdarīts. Un kad ībuozsi pierstu i pagrīzsi uz kreisū pusi, tad otkon jī pazuss."
Tai muļkis, paguojis kaidu gobolu pi azara molas, i pagrīž -irzskrīn seši veiri un prosa: "Kū gribi?"
Šis gribūt, lai asūt uz tuo azara molas pils, un jimā daudzi vysaidu gordu ēdīnu. Vyss sacītais tika padarīts. Zalta pilī beja vysaidu gordu gordūs ādamūs pylni vysi pīkluoti goldi. Nu tai muļkis dzeivoj kai pats kēneņš, vysa kuo jam gana. Dzeivoj, dzeivoj i dūmoj precētīs. Nu taids kungs nikaidas naņems, kai tikai kēneņa meitu. Te dabuojs zynuot, ka aiz treisdeveņom zemem asūt kēneņam brīsmīgi šmuka meita.
Muļkis aizbrauc uz tū kēneņu svuotūs. Suok runuot, lai atdūdūt šam tū sovu skaistū meitu.
A šū meitu gribūt pajemt poguonu kēneņš ar varu, bet šis gon nagribūt meitu dūt. "Jo tu vars poguonu kēneņu ar karu uzvarēt, tad jau muna meita tev paliks par sīvu."
Muļkis vaicoj: "Kurā dīnā tys poguonu kēneņš īs uz tovu zemi karuotu?"
Tai tam muļkim kēneņš sastuosta: tymā dīnā.
Muļkis aicynoj kaidus vairuakus cylvākus, i dūd jīm daudzi buteļu brandvīna, lai dzer i verās, kod īs paguonu kēneņa pulks, lai tad pasakūt tyuleit šam. Kēneņš breinuojuos, ka jis vīns pats atsatureiškis pret taidu kara pulku. Muļkis soka: tys šam nikas.
Daguoja tei dīna, jau stuosta, ka ateimūt poguonu kēneņš ar sovu kara spāku. Tai muļkis dalaiž teiri tyvu vysu kara spāku i pagrīž sovu spīgelīti, izskrīn seši veiri i prosa: "Kū gribi?"
Šis gribs itū kara spāku sabierzt smolkuos druponuos.
Kai skrējši tī veiri kara spāka vydā, kai suokuši - ar zūbenu vysus apciertuši, ka napalicis nikuo dzeiva. Tai kēneņš ļūti nūsaprīcoj, i atdūd jam sovu skaistū meitu. Nu muļkis sataisa lobas kuozas, un dzeivoj ar šmukū kēneņa meitu. Bet tai meitai beja brīsmīgas gribas uz tū poguonu kēneņu un dūmuoj. šai kai tikt atpakaļ.
Bet muļkis pasacēj's uz jū: "Jo tu bēgsi uz tū poguonu kēneņu, tad es pavēleišu sovim veirim nunuovēt tevi un tū kēneņu."