Čūskas gredzens.

26. A. 560. A Gari-Juone no P. Stroda. Latvju kultūras kr.

Natuoļi nu vīna mīstiņa dzeivuoja kaida nabadzīga sīvīte ar sovu dālu. Vīnu reiz dāls prosa muoti īdūt jam naudas aizīt uz mīstiņu kū nabejs nūpierkt. Muote nu tuo paša mozumiņa īdevja dālam naudas. Dāls aizguoja uz mīstiņu. Īt dāls par tiergu un redz, ka vīns zemnīks atvedis puordūt mozus sunīšus. Dāls pīguoja pi zemnīka un prosa: ,,Cik moksoj vīns sunīts?"
"Atdūd vysu naudu, cik tev ir, tad es tev īdūšu vīnu sunīti!" atbildēja zemnīks.
Dāls, moz dūmuadams, izvylka nu kārmana tū naudu, kuru jam muote īdevja, atdevja zemnīkam, pajēmja sunīti un aizguoja uz sātu. Muote pamanījuse, ka dāls par īdūtū naudu nūpierka sunīti, suoka jū buort un lyka jam ar sunīti nu vīnas bļūdas ēst. Tai dzeivoj puika ar sunīti un ni par kū nabādoj.
Vīnā cytā reizē dāls otkon prosa nu muotes naudas, aizīt uz mīstiņu kū nabejs nūpierkt. Dusmes par nūpierktū sunīti muotei jau beja puorguojušas un jei īdevja dālam naudas. Dāls aizguoia uz mīstiņu un īraudzēja, ka zemnīks puordūd mozus kačišus. Dāls pīguoja pi tuo zemnīka un prosa: "Cik moksoj vīns kačīts?"
"Atdūd vysu naudu, cik tev ir, tad es tev īdūšu vīnu kačīti," atbildēja zemnīks.
Dāls, moz dūmuodams, izvylka nu kārmana tū naudu, kuru jam muote īdevja, atdevja zemnmīkam, pajēmja kačīti un aizguoja uz sātu. Muote, radzādama, ka dāls par īdūtū naudu nūpierka kačīti, suoka jū buort un lyka dālam ēst nu vīnas bļūdiņas ar kačīti, pīrunuodama, ka vairuok jam nikod nadūs naudas taidu nīku pierkšonai. Tai dzeivoj dāls ar sunīti un kačīti draudzīgi: nu vīnas bļūdiņas ād, vīnā gultiņā guļ.
Vīnu reiz otkon īsagoduoja dālam īt uz mīstiņu un kū nabejs nūpierkt. Muotei naudas beja pavysam moz un jei nagribēja vairs dūt, zynuodama, ka dāls otkon nanūpierk kaida nīka. Dāls tik prasīja un naatstuoja nu muotes. Tad muote padūmuoja, padūmuoja un atdevja dālam palīciņu naudas, pīklīgdama, ka jis nanūpierk kaida nīka. Dāls pajēmja naudu un nuguoja uz mīstlņu. Mīstiņā vīns zemnīks puorduovuoja cyušku, bet ļaudis nivīns nagribēja cyuškas pierkt. Dāls pīguoja pi zemnīka un prosa: "Cik moksoj cyuška?"
"Atdūd vysu sovu naudu, cik tev ir, tad es atdūšu cyušku," atbildēja zemnīks.
Dāls, moz dūmuodams, izvylka nu kārmana naudu, atdevja zemnīkam un, pajēmis cyušku, īt uz sātu. Uz sātu dālam vajadzēja īt par kryumiņim. Ceļā cyuška saka dālam: "Kad tu īs par kryuminim, tev prīškā aizīs daudz cyušku. Tu pasoki cyuškom: "Laidīt mani īt, es nasu jyusu dēliņu!"
"Labi!" atbildēja dāls um jī īt tuoluok.
Tikkū dāls īguoja kryumiņūs, jam prīškā pīruopuoja dauda cyušku. Kai tik dāls grib spert sūli uz prīšku, cyuškas suoc šņuokt un grib jam īkūst. Tad dāls soka: "Laidīt mani īt, es nasu jyusu dēliņu!"
Tikkū dāls pasacīja itūs vuordus, jam prīškā atsataisīja durovas un dāls īguoja mozā skaistā muojiņā. Cyuška nūruopuoja nu dāla rūku un soka: "Paldīs, ka tu mani atnesi uz sovu sātu. Tagad tu vari īt uz sovu sātu un leidza pajem itū gradzynu. Kad tev kuo navīņ vajadzēs, saulei laižūtīs, tu puorsvīd itū gradzanu nu vīnas rūkas ūtrā un tev byus vysa kuo, kuo tik tu gribēsi'"
Dāls pajēmja gradzynu, atsavasaluoja ar cyušku un it uz sovu sātu. Kad dāls pīguoja pi sovas sātas, saulīte jau laidjās. Dāls pajēmja īdūtū gradzynu un puorsvīdja nu vīnas rūkas ūtrā. Te jam pretī nūsastuoja divpadsmit puišu un prosa: "Kuo tu gribi?"
"Es gribu, ka leidz reitam muna ustabiņa byutu skaistuoka par kēniņa pili," atbildēja dāls.
Tad puiši pazuda, dāls atguoja uz sātu, paēdja ar suni un kači nu vīnas bļūdiņas un atsagula ar jīm vīnā guļtinā. Puorgulēja dāls par nakti, reitā pasamūda un redz, ka kotrs guļ sovā kambarī meikstūs spylvynūs. Dāls pīsacēļa, izguoja uorā un redz, ka juo ustabiņa tik skaista, ka skaistuokas byut navar.
Ūtrā vokorā, saulei laižūtīs, dāls puorsvīdja gradzyna nu vīnas rūkas ūtrā. Otkan nūsastuoja juo prīškā divpadsmit puišu un prosa: "Kuo tu gribi?"
"Es grybu, ka caur munu muojiņu tacātu skaista upe, par upi byutu skaists tylts, un tylta obūs golūs un pa molom byutu pīstatītas zīdūšas pučes," atbildēja dāls.
Atguoja vokors un dāls ar sovu saimi atsagula. Reitā dāls pīsacēļa izguoja uorā un redz, ka caur ustabiņu tak skaista upe, par upi ir skaists tylts un tylta obējūs golūs un pa molom skaistas pučes zīd.
Slave par boguotū dālu izguoja pa vysu pasauli un nūguoja ari leidz kēniņam. Kēniņš sarunuoja ar sovu meitu braukt pasavārtu skaistuos muojiņas un tylta. Atbraucja kēniņš uz dālu un redz, ka dāla muojiņa skaistuoka par juo pili, bet tylts tik skaists, ka atsavērt navar. Tad kēniņš soka dālam: "Jem munu meitu sev par sīvu!"
Dāls gon nagribēja precētīs ar kēniņa meitu, bet kēniņš ja pīrunuoya un jī apsaprecēja. Tai dzeivoj dāls ar kēniņa meitu. Vīnu reiz dāla sīva prosa veiram: "Kai tu palyki tik boguots?"
Dāls izstuostīja vysu sovai sīvai un pasacīja, ka jam ir taids gradzyns. "Itū gradzynu, saulei laižūtīs, kad puorsvīssi nu vīnas rūkas ūtrā, atskrīn divpadsmit puišu un kū tik jīm pīsacīsi, ji vysu izdora!" nubeidzja dāls.
Dāla sīva nūzoga veiram gradzynu un vīnā vakorā, saule: laižūtīs, puorsvīdja nu vīnas rūkas ūtrā. Jai prīškā nūsastuoja divpadsmit puišu un prosa: "Kuo tu gribi?"
"Es gribu," atbildēja kēniņa meita, "ka te pi ustobas stuovātu lels stulps (stabs) un tymā stulpā byutu īkolts muns veirs."
Puiši pazuda un kēniņa meita aizguoja gulātu. Reitā pīsacēļa kēniņa meita, izguoja uorā: un redz, ka stuov stulps un tymā īkolts juos veirs.
Vīnu reiz kēniņa meita aizguoja uz upi mauduotūs un pajēmja leidza tū gradzynu. Kēniņa meita cīši sorguoja gradzynu, ka kas juo nu juos nanūzogtu. Reizē ar kēniņa meitu uz upi aizskrēja ari sunīts. Kēniņa meita nūsavilka un, beidamuos, ka gradzyns nanūsamauktu nu piersta un naīkristu upē, atstuoja jū uz sovom drēbem, bet paša īleida yudenī. Sunīts pīskrēja pi drēbem, pajēmya gradzynu un laidjās skrīt pa upes molu uz sātu. Yudenī sunīts īsavēra sovu ānu it kā ūtru sunīti, un izplētja muti rīt. Gradzyns izkrita sunīšam nu mutes un īkrita yudenī. Te - kur bejuse, nabejuse - pīskrēja zivtiņa, pakēra gradzynu, nūreja un aizskrēja. Atskrēja sunīts bēdīgs uz sātu un izstuostīja kačīšam, kaida nalaime nūtyka ar gradzynu. Kēniņa meita izzamauduoja, izleida nu yudeņa, apsavylka un redz, ka gradzyna nav. Pameklēja, pameklēja jei gradzynu, bet nadabuojuse atguoja uz sātu.
Vīnu reiz kačīts izguoja medībuos pa upes krostu. Guoja, guoja kačīts pa upes krostu, bet nikuo nadabuoja. Tad jis sadūmuoja atsaguļt tyvu pi yudeņa un apsamest par nadzeivu. Kai sadūmuoja kačīts, tai izdarīja. Atsagula jis tyvu pi yudeņa, apsametja par nadzeivu un guļ. Te pīskrēja kluot zivtiņa un gribēja paraudzīt kača gaļas. Kačīts sakēŗa zivtiņu un ād. Ēdja, ēdja un sajuta nazkū cītu. Pasavēŗa kačīts un redz, ka dāla gradzyns. Kačīts apēdja zivtiņu, pajāmja gradzynu un prīcīgs aizskrēja uz sātu. Izkuopja kačīts stulpā un padevja dālam gradzynu. Atguoja vokors un, saulītei laižūtīs, dāls puorsvīdja gradzynu nu vīnas rūkas ūtrā. Juo prīškā nūsastuoja otkon divpadsmit puišu un prosa: "Kuo tu gribi?"
"Es gribu," atbildēja dāls, "ka reit te stuovātu treis reizes leluoks stulps, ka tymā stulpā byutu īkolta muna sīva un stulps sadagtu!"
Puiši pazuda. Na par lelu laiku dāls jau atsamūda sovā ustobā. Īraudzējuse jū sīva, Izruodīja sevi par prīcīgu, un prasīja: "Kur tu beji tik ilgi? Es tevis tai gaidīju!"
Dāls nikuo naatbildēja un aizguoja gulātu. Reitā pasamūda dāls, izguoja uorā un redz, ka stuov lels stulps, tymā stulpā īkolta juo sīva un dag. Dāls nūsavēŗa kai stulps sadaga, īguoja atpakaļ ustobā un šū baltdīn dzeivoj laimīgi ar sovu saimi.